Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Valsts valoda un tās rakstība II

Kāpēc valsts valoda nav grozāma pēc privātām „valodnieku piezīmēm“

Laikraksta „Valdības Vēstnesis“ 58. nr., 1937. g. 12. martā.

Kā katrai medaļai ir divas puses, tā arī mūsu latviešu valodas un tās skaidrības un tīrības kopšanai ir otra ne mazāk nopietnāka puse par „Vald. Vēstn.“ 57. numurā apskatīto. Tāpēc bez tiem iebildumiem, kādus esmu jau minētā numurā cēlis pret mēģinājumiem atvietot mūsu valodā iegājušos, var sacīt pat visās Eiropas valodās sastopamos un jau par starptautiskiem palikušos svešvārdus nevis ar latviešu vārdiem, bet ar vēl lielākiem ārzemniekiem (piem., sfaira, sfinga, kodeki, indeki u.t t.) kas mūsu tautai nav bijuši un arī tagad nav pierasti, – esmu spiests še aizrādīt vēl uz vienu citu ne mazāk kaitīgu un tikpat izskaužamu lietu, kā nepareizi lietotiem vārdiem obligats, priekšsēdis, valšķu, kašķu, ašķu „lēse“, „nolēsties“ u.c.*) Šī nevienā no kulturālām valstīm nepielaižamā parādība ir visai savādie, bet pēdējos gados arvien plašāk izplatītie mēģinājumi katram, kam vien nav slinkums un netrūkst uzņēmības, nākt pavisam privāti klajā ar dažādiem ieteikumiem pārlabot mūsu valodā gan atsevišķos vārdus un izteicienus, gan valodas rakstību. Pat arī tad, ja šie ieteikumi būtu tik nepareizi, kā jau minētās E. G. „Valodnieku piezīmes“, kurās viņa par Langes vārdnīcu apgalvo tādas lietas, kādas tur nekad nav bijušas, un tik nicinošas, ka nonievā mūsu valodas visnopietnākos kopējus, – ir redakcijas, kas šiem privatajiem valsts valodas labotājiem dod telpas un pat nekautrējas savus laikrakstus izdot šai savādajā izrunas un rakstības „žargonā“, kāds nav nekad un nevienā mūsu valsts iestādē pieņemts, ne arī pieļauts un ir pilnīgi nelikumīgs. Nelikumīgs tāpēc, ka Likumu un valdības rīkojumu krājuma 1922. g. 11. burtnīcā izsludinātais likums par latviešu ortografijas jautājuma nokārtošanu nosaka, ka visās skolās, valsts un pašvaldības iestādēs lietojamās ortogrāfijas noteikšanai pastāv ortografijas komisija, kuŗas atzinumus izglītības ministris ceļ priekšā Ministru kabinetam, kas noteic laiku, kad pārveidotā ortografija obligatoriski ievedama visās iepriekš minētās iestādēs. Līdz šim tomēr neviens no daudzajiem mūsu valsts valodā gan dažādās vārdnīcās, gan grāmatās un laikrakstos ikdienas sastopamiem jaunajiem izrunas un rakstības sagrozījumiem nav ne Ministŗu kabinetam iesniegts, ne arī tur pieņemts vai izsludināts.

To vajadzēja zināt vismaz tiem mušu valodas „labotājiem“, kas raksta tādas piezīmes, tāpat arī to viņi nedrīkstēja aizmirst, ka arī ārzemēs valsts valodas un rakstības kārtošana notiek tikai ar valdības un citu kompetentu iestāžu rīkojumiem un lēmumiem. Tā, piem., Zviedrijā un Francijā par to lemj valdības un tur nodibinātās akadēmijas, kas arī izdod šo valodu vārdnīcas. Piem., Francijas akademija, kuŗas statuti apstiprināti 1634. gada pavasarī, savā vairāk kā 300 gadus ilgajā pastāvēšanas laikā ir izdevusi savu vārdnīcu septiņos izdevumos un tagad izdod jau 8-to izdevumu, izpildot savu statūtu 24. pantu, kas nosaka: „Akademijas galvenā nodarbošanās – strādāt ar visu rūpību un visu iespējamo centību, lai dotu noteiktus likumus mūsu valodai un lai padarītu to tīru, daiļskanīgu (izteiksmīgu) un spējīgu nodarboties ar mākslām un zinībām“.**) Bet Franču akademijas statūtu 26. pants jau 1634. gadā noteica, ka akademija izdos vārdnīcu, gramatiku, retoriku un poetiku pēc saviem novērojumiem.

Pie mums, turpretim, dažādas pareizrakstības vārdnīcas ir sākuši izdot privāti uzņēmīgi cilvēki, kam šis darbs, acīmredzot, dod peļņu, jo šīs vārdnīcas nu jau pēdējos gados ir iznākušas vairākos izdevumos. Pie tam vienas un tās pašas vārdnīcas katrā jaunā izdevumā ir tik daudz dažādu pārgrozību, ka personas, kas, domādamas, ka šo vārdnīcu pareizrakstība ir obligatoriska un iegādājas šīs vārdnīcas, pēc tam tikai redz, ka nesaskan nevien vienas un tās pašas vārdnīcas dažādie izdevumi, bet ka ari dažādu autoru vārdnīcās ir pretrunas. Un kad nu šo vārdnīcu pircējiem ik pāŗa gadus ir jāiegādājas jauns vārdnīcas izdevums, tad tikai viņi atjēdzas, ka viņi ir aizmirsuši pastāvošo likumu, ka Ministŗu kabinetam jānoteic pārveidotās ortografijas obligatoriskās ievešanas laiks visās skolās, valsts un pašvaldības iestādēs, un ka tāds lēmums par svešvārdiem nav bijis, jo (1924., 1925. un 1930.) Izglītības ministrijas saaicināto komisiju darbība nav bijusi tik sekmīga, lai to atzinumus iesniegtu Ministru kabinetam.

Reizē ar to tiklab šo vārdnīcu sastādītāji, kā arī to pielietotāji ir aizmirsuši, ka kopš mūsu valsts nodibināšanas latviešu valoda ir kļuvusi mūsu valsts valoda un nav vis vairs kādas citas te agrāk valdījušās tautas apspiestās mazākuma tautības valoda, kā tas bija vācu un krievu uzkundzēšanās laikos, kad mūsu valodas izkopšana bija pamesta latviešu organizaciju vai personu privatai ierosmei. Tagad tā lieta ir grozījusies pašos pamatos, un kā valsts kārto visas citas lietas, tā viņa ir ņēmusi savā kārtošanā arī valsts valodu, sodīdama tās kropļotājus un veicinādama tās izkopšanu. Tāpēc, lūk, par vēl nevajadzīgākiem ir jāuzskata visi mēģinājumi mušu latviešu valodu pārtaisīt un tās rakstību pārveidot nevis pēc mūsu tautas gara un parašām, kā tas ir vajadzīgs tagadējā nacionalās atdzimšanas laikmetā, bet gan pēc svešām, pat izmirušām valodām, lai gan mūsu valodnieki-profesori paši atzīstas, ka arī viņi dažā svešvārdā vairs nevarot nosacīt, kā šie vārdi pirms gadu tūkstošiem izrunāti. (Salīdzini Ed. Ozoliņa sakārtotās un prof. J. Endzelīna rediģētās „Svešvārdu vārdnīcas“ 1. un 2. izdevumu priekšvārdus). Jo spilgts pierādījums tam, ka mūsu privātie valodnieki neizprot tagadnes lielo laikmetu, ir jau pieminētās E. G. „Valodnieku piezīmes“, kur viņa raksta, ka vārda forma „obligāts“ ieteicamāka par „obligatorisks“ tāpēc, ka forma „obligāts“ ir vecāka un īsāka un „vairāk atbilst latiņu valodas klasiskajam laikmetam“, _ it kā mēs vai mūsu bērni dzīvotu atjaunojamās Romas un Italijas robežās un nevis Latvijā, kuŗa tagad tāpat kā Italija pārdzīvo vēl līdz šim nebijušu savu, t.i.latviešu nacionalās atdzimšanas laikmetu visās mūsu dzīves nozarēs. Tāpēc ir jānožēlo, ka baltu filoloģiju studējušās E. G. un viņas koleģe to nav izpratušas un kavējas pie vecākām nevis latviešu, bet latiņu valodas klasiskā laikmeta formām, lai gan viņām bija vispirmām jāizprot, ka nu reiz ari mūsu zemē ir pienācis laiks, kad mūsu latviešu valodu un tās rakstību mūsu valsts izkops pēc viņai īpatnējām un tautas garam un valodas izjūtai un izteiksmei atbilstošām formām. Jo valoda taču ir vispirmā pazīme, kuŗā izpaužas kādas tautas individualitate. Vai tad nav ārprāts šo tautas pirmo un galveno pazīmi pārkārtot pēc citas vai – kas vēl sliktāk – pēc daudzu citu svešu tautu valodu izskaņām. Jau franču zinātnieks A. Fuljē ir uzsvēris, ka „nacionalā individualitate vispirms izteicas šādās psichiskās pazīmēs: valodā, reliģijā, poezijā un mākslā, monumentos, nacijas domās par sevi un citu domās par viņu, un beidzot – viņas varoņos un vēsturiskos pārstāvjos“. Bet mūsu universitates rektors Dr J. Auškaps š.g. 28. janvarī Nac. teatrī sarīkotajā rakstnieku un grāmatu dienas svinīgā aktā savā runā uzsvēra, ka „sava valoda ir savas nacionalās sejas, savas nacionalās kulturas radīšanas priekšnosacījums, un valodas kopēji, skaidrotāji un veidotāji ir lielāko nacionālo vērtību sargi un bruņinieki“, jo „valoda ir cilvēka augstākā privilēģija“.

Lūk, tāpēc arī mums sava latviskā valoda ir jākopj īpatnēji latviskā garā. Un viņa ir jākopj cilvēkiem, kas, savā tautā dzīvodami, ir bagāti ar savas tautas valodas izjūtu un negrib šo savu lielāko nacionalo bagātību un vērtību sakropļot pēc citu naciju valodām, atteicoties no savas valodas īpatnībām par labu citu valodu izrunai un rakstībai, kā to dažkārt ieteic cilvēki, kam, desmitiem gadus darbojoties ārzemēs, sveša palikusi savas valodas izjūta.

Ar to es nemaz negribu sacīt, ka nu jau ar šodienu mums jāizmet visi svešvārdi no mūsu valodas, kas nav arī nemaz iespējams, ne arī vajadzīgs, jo ir daudzas tādas dzīves nozares, kur mums gandrīz visi nosaukumi ir no citām valodām patapināti (piem., baznīcas lietās: biskaps, pravests, baznīca, tornis, zvans, altaris, koris, kancele, ērģeles, eņģelis, velve, svētbilde, biķeris, krusts, kristība, klosteris u.c., tāpat satiksmes lietās: stacija, vagons, lokomotive, biļete, bremze, kupeja, salons, perons, platforma u.c., kuģniecībā, zinātnēs, sportā un citur), bet viens gan mums jau šodien ir jāsaprot, proti, ka mums šodien pat ir jāpārtrauc: 1) latvju tautas līdz šim lietoto, kaut arī no ārzemēm aizņemto, bet jau latviskoto, t.i. mūsu izpratnei, izrunai un pielietošanai piemēroto svešvārdu pārgrozīšana pēc svešzemes izrunas vai rakstības, rakstot, piem., „ekonomija“ vietā „oikonomija“, elka vai idola vietā „eidols“, sferas vietā „sfaira“, „ilustracijas“ vietā „illūstracija“ u.t.t., 2) šo vārdu atvietošana ar citiem svešvārdiem, liekot, piemēram, kaut arī nelatvisko, bet sen jau mūsu dzīvē iegājušos vārdu rēķināt un rēķins vietā daudz svešākos un neestetiskākos vārdus: lēst, lest un lēse; 3) latviešu vārdu daudz daiļskanīgāko galotņu kvīte, birze, lizda, spelte, rīkste, dūkste u. c. atvietošana ar slavu valodu atgādinošo līdzskaņu burtu kaudzēm: birzs, ligzds, rīksts, dūksts, spelts, tāpat kā tagad sākas mēģinājums rakstīt Nilupes, Reinas un Dona vietā Nils, Reins, Dons; 4) nelatvisko skaņu ö, ü, ȫ, ǖ, ō, eu ievešana mūsu izrunā un rakstība, kas ieteikta 1936. g. iznākušā Ed. Ozoliņa – J. Endzelīna „Latviešu pareizrakstības vārdnīcas“ 4. izdevumā (ja pieņemsim savā latviešu valodā šos īpatnējos vācu alfabeta burtus un skaņas, kāpēc tad lai neuzņemam arī burtus angļu „th“ un „w“ skaņu, čeķu „ř“, polu „ę“, zviedru „u“, franču „caur degunu“ izrunājamo „n“ un „m“ un vēl dažu citu valodu skaņu apzīmēšanai vajadzīgos burtus?); 5) mūsu valodai svešo un jau pagājušā gadsimtenī mūsu tautas pirmā atmodas laikmetā izsviesto dubultnieku atpakaļievešana tādos svešvārdos, kā: „katarrs“, korrekts, illustracija, territorija, intelliģence, metalls, tiranns un daudzos citos; 6) svešo un mūsu valodas izrunai, garam un izjūtai pretīgo daudzo gaŗumzīmju likšana uz svešvārdiem, kas mūsu parasto oktobri izāzē par oktōbri, telegrafu par tēlegrafu, sensacionalu par sensācionālu, bet vispār pazīstamos vārdus vitamins un mecenats apbalvo ar tikdaudz gaŗumzīmēm, ka šos vārdus „vītāmīns“ un „mēcēnāts“ vairs neviens latvietis nevar izrunāt, bet tie ir jau jādzied.

Un tā kā visas šīs nebūšanas un izrunas un rakstības nelatviskie kropļojumi mūsu skaistajā latviešu valodā sākuši ieviesties tikai uz privatu, valdībai neiesniegtu un Ministŗu kabineta neatļautu ierosinājumu pamata, tad šiem grozījumiem nav nekāda likumīga pamata, un ir arī grūti ticams, ka kāds latvietis kādreiz gribētu savu alfabetu pārvērst par iebraucamu vietu visām ārzemju valodu skaņām un uzsvērumiem. Jo cik gan tad burtu nebūtu jāuzņem mūsu alfabētā, kuŗā jau tagad pēc iepriekš minētās vārdnīcas ieteikuma un rakstības ir 44 burti (ieskaitot arī prof. J. Endzelīna lietoto â), kamēr angļu, franču un itaļu valodu alfabētos ir tikai pa 26 burti un zviedru valodā – 28 burti. Cik lielas pūles mātēm un asaras mūsu bērniem prasa šī pārmērīgi gaŗā alfabeta iemācīšana un cik sarūgtinājuma un velta laika patēriņa skolās atnes liekās, nelatvisko vārdu gaŗumzīmes, to labi zina katrs skolotājs un katrs vecāks, tāpat arī jaunie grāmatnieki, kam šo nelatvisko zīmju un burtu dēļ bieži vien zūd viss darba prieks. Bet tā kā darba prieks katrā darbā ir galvenā lieta un tā kā latvju tauta, savā gandrīz 100% vairumā nekad nekārtos savu dzīvo un jauko valodu pēc izmirušo tautu izrunas un citu tautu alfabeta, tad jāsagaida, ka šie nelietderīgie, nenacionalie un nepedagoģiskie privatā ceļa iesāktie un nelikumīgie valodas grozījumi, kas arī nesaskan ar mūsu valsts un tautas lielo nacionalās atdzimšanas laikmetu, izbeigsies, un ka arī visi tie laikraksti, kas. neievērodami vai piemirsdami pastāvošos likumus, bija savās slejās sākuši lietot latvju tautai svešo rakstību, to atmetīs, neaizsteigdamies priekšā mūsu valdības lēmumiem, kuŗiem vienīgiem pieder tiesība kārtot mūsu valsts valodas izrunu un rakstību, izdodot vārdnīcas un, ja vajadzīgs, arī mūsu valodas gramatiku. Jo tikai tad būsim droši, ka arī jauno vārdu atvasinājumi un paši šie vārdi būs īsti latviski un nebūs jāpiedzīvo tāds kauns, kā tagad ar vārdiem „priekšsēdis“, „laimēt“, „pasūtināt", un daudziem citiem, kas darināti pretēji visai latvju valodas iekšējai jēgai un būtībai, jo pēc vārda „Laima“ dziļākās un tīri latviskās izpratnes Laima var gan savas veltes kādam dāvināt vai piešķirt, bet saviem paša spēkiem „laimēt“ tās neviens nevar. Tāpēc, lūk, arī nevar darināt vārdus „laimēt“ un „laimests“ pēc no vācu valodas atvasinātiem vārdiem „dienests“ un „dienēt“, jo „dienēt“ var gan katrs pats pēc savas gribas, bet „laimēt“ tas nav iespējams. Tikpat aplams un nelatvisks ir vārda priekšsēdētāja saīsinājums par „priekšsēdi“, kāds vārds liekas darināts it kā pēc vārda pulkvedis un citu līdzīgu parauga. Tomēr ari te atkal nav ņemta vērā latvju valodas dziļākā būtība, pēc kuŗas vārds pulkvedis vai barvedis ir loģiski darināts, jo pulkvedis un barvedis ir gan pulku vai baru veduši, tāpat kā gardēdis ir gardu ēdis, bet ko priekšsēdis ir ar priekšu darījis, tas no šī vārda nav ne redzams, ne saprotams. Vēl neloģiskāks ir pēc priekšsēža parauga ražotais vārds „priekšsēde“, kā „Studentā“ parakstās E. Gaile. Sēde taču ir zināma sanāksme, tā tad vārds priekšsēde drīzāk var gan izlikties par iepriekš kādam notikumam noturētu sēdi, bet nevis par sievieti – sēdes vadītāju, t.i. priekšsēdētāju. Protams, vārds priekšsēdētājs nav latvju vārds un ir radies vienkārši burtiski tulkojot vācisko „Vorsitzender“ un krievisko „predsiedaķeļ“. Tāpēc būtu patīkami, ja rastos un tiktu ar valdības lēmumu pieņemts cits latviskāks vārds šī vietā. Bet nocērtot šī vārda gaŗāko galotni un pieliekot tās vietā pēc ārzemnieku (čeķu) vārda „pržedsieda“ strupjo galotni „priekšsēdis“, šis vārds top trīskārt nelatvisks, un tāpēc patvarīgi atvietot ar to likumos noteikto priekšsēdētāju ir pavisam nepieļaujama lieta. Tāpat kā aplams ir Rīgas pasta kantorī izkārtais uzraksts par pasūtināmiem laikrakstiem, kas ari darināts pēc valodnieku privatā ieteikuma un pretim mūsu valodas garam un izpratnei, jo mēs varam gan pasutināt putru un kāpostus vai teļu smadzenes, bet nekad ne pasūtināt laikrakstus vai kādu citu preci.

Tāpēc arī turpmāk mūsu valsts iestādēs ir jālieto tikai tā rakstība un tā valoda, kas pamatota un saskan ar valdības likumiem un kādu runā un kā to izjūt viss latviešu tautas vairākums. Tāpat arī vārdnīcās un gramatikās jānovērš visas pēc savas būtības gara, satura un izrunas nelatviskās pārgrozības, jo mūsu laikos nav vairs pieļaujams, ka mūsu jaunos valodniekos ieaudzina lieluma maniju un tautas valodas nicināšanu, kas dibināta uz senākā romiešu izteiciena: Caesar non supra grammaticos (ķeizars nav spēcīgāks par gramatiķiem).***) Zviedrijā, tāpat ari Francijā un citur pastāvošo rakstību vārdnīcās un pat gramatikas likumus noteic ar valdības priekšrakstiem, kas arī pie mums ir vienīgi pareizais ceļš, lai izbeigtu tādu valodas kropļošanu, kad mūsu bērni skolās uz mūsu valodas privato labotāju pavēli ir spiesti daudzskaitļa-ģenetiva vārdus valsts, kaste, aste, liste u.c. sagrozīt par kaste – kašķu, aste – ašķu, valsts – valšķu, liste – lišķu, kas ir jau pavisam citi vārdi. Tikpat nepieļaujama ir arī tā rīcība, kad vienu gadu vienā un tai pašā gramatikā viens un tas pats valodnieks svētku dienas nosaukumus raksta ar mazo, bet citā izdevumā ar lielo burtu, tā mazinādams jaunatnē cieņu tur, kur tai jābūt un kur tā stipra un nesatricināma jāieaudzē jau no bērnu dienām.

Tāpēc, tāpat ka Zviedrijā ar Karaliskās valdības 1906. g. 7. aprīļa un 1912. g. 28. novembŗa dekretiem noteikto pareizrakstību ievēro savā vārdnīcā pat Zviedrijas akademija, – tā arī mūsu vārdnīcu, grāmatu un laikrakstu izdevējiem ir laiks saprast, ka viņi savos izdevumos nedrīkst un nevar pielietot tādu rakstību, kādu nav mūsu Ministŗu kabinets apstiprinājis un kāda ir pilnīgi sveša un ārzemnieciska visam mūsu tautas vairākumam.

J. Ozols.

*) Vai kā ļauns joks nav jāatzīmē dažu mūsu valodnieku pūles vārda „ekonomija“ vietā ieteikt nevis skaidri latvisko vārdu ,.tautsaimniecība“, bet gan „oikonomija“, lai gan Eiropas lielo tautu valodās neviens nedomā tur pastāvošos vārdos: angļu – economy, franču – économie, vācu – Öconomie, zviedru – ekonomi, krievu – ekonomija, itaļu – economia pirmo, t.i. vārda sākuma burtu „e“ pārtaisīt par „oi“, jo izrādās, ka arī paši grieķi viņu galvas pilsētā Atēnās esošās Oikonomijas ielas nosaukumu izrunā nevis par Oikonomijas, bet Ökonomijas ielu. Turpretim latvietim mūsu valodas privatie labotāji grib uzspiest būt grieķu vārdu izrunā grieķiskākiem par pašiem grieķiem.

**) La principale fonction de l'Académie sera de travailler avec tout le soin et toute la diligence possible, à donner des règles certaines à notre langue et à la rendre pure, éloquente et capable de traiter les arts et les sciences.

***) Sk. „Svešvārdu vārdnīcu“, sakārtojis Ed. Ozoliņš, rediģējis J. Endzelīns 1926. g., 239. lapp., kur pie minētā latiņu teikuma tulkojuma pievienoti šādi vārdi: „t.i. ķeizara pavēles nedrīkst grozīt gramatikas likumus“.