Tā melnā kaste...

Nu tad gan vienreiz norāvos! Bieži biju izteicies diezgan nelabvēlīgi par to savu melno kasti, ko par televīzoru sauc, bet es jau nedomāju ļauni – tas jau tikai tāpat – špāsējoties un jokojoties.

Ak, ko es te muldu. Nav jau ar bērniem darīšana. Nekāda jokošanās un nekāda špāsēšanās. To melno dranķa kasti jau sen vajadzēja aizsviest mēslu bedrē un vēl pavadīt ar trekniem izteicieniem un lamu vārdiem. No kā tad jūs domājat man tie sirmie mati? Taču ne jau no vecuma. Kā jau jūs visi zināt – es vēl esmu jauns un sprauns. Tā melnā kaste vienkārši ir izgudrota, lai bendētu nost cilvēkus. Un to bendēšanu vispirms sāk ar matiem. Jā, kaste jāsviež prom. Ko domājat, – vakardien uzgriezu devīto čaneli, lai paklausītos ziņas – bildes nav! Pašā apakšā parādās un pazūd tādas dzeltenas strīpiņas un tās tiek pavadītas ar tādu ērmīgu skaņu – puk, puk, puk. Prr... puk, puk, puk. Nogriezu kasti nost. Tādu brīdi pasēdēju, pakasīju galvu, nesapratu, kas te notiek, tad griezu atkal augšā.

Puk, puk, puk, puk, puk un puk – un kaste palika tumša un klusa. Tikai brīdi pa brīdim nopukšķēja savu pukšķējamo. Mierā jau nelikos. Pārbaudīju visu, kas likās pārbaudāms, un pat ekrānu nomazgāju, ko var zināt. Griezu atkal to kasti augšā.

Puk, puk, puk un PUK...

Nu zināju, ka šovakar ziņu klausīšanās nenotiks. Rīt arī nē. Un tā kā šodien ir piektdiena, tad parīt arī nē. Apsēdos un sāku domāt, ko darīt. Sviest to kasti āra un iet gulēt? Piezvanīt Krišam un apjautāties, ko viņš darītu, ja būtu manā vietā? Paņemt āmuru un sadauzīt kasti, cik tik sīki var? Pameklēt, vai kaut kur nav paglabājušās kādas labas ZĀLES, kas nomierina nervus? Jeb mazliet noraudāties? Sēdēju un gudroju... gudroju un domāju ar...

Pēc kādas stundas, lieta bija skaidra, kas jādara. Jāiet gulēt! Aizgāju ar.

Jaunā televīzijas plāte (ne kaste) strādā labi. Ne pukst, ne klukst. Rāda skaidras bildes un runā skaidru valodu. Esmu apmierināts. Redz, ko var panākt ar skaidru un intel... inteli... ar prātīgu domāšanu.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“