Viktora Bendrupa dzīves gaita

Viktors Bendrups
14.06.1925. – 30.04.2020.

Aizvērdams uz dzīvi logu,
Pats sev rakstu nekrologu.

Esmu dzimis 1925. gada 14. jūnijā Jelgavā. Mūzikas pasaulē mani ievada māmuļa, kas mājās daudz spēlēja klavieres un mācīja mani, kā izprast mūziku. Skolas gaitas sāku Jelgavas Skolotāju Institūta paraugpamatskolā, pēc tam Skolotāju Institūtā. Paralēli mācījos vijoles spēli Jelgavas Mūzikas skolā (Tautas Konservatorijā) Jēkaba Mediņa vadībā. Skolas laikā dziedāju skolas korī un spēlēju vijoli simfoniskā orķestrī. Izglītību pārtrauca iesaukums vācu Valsts Darba dienestā, pēc tam Latviešu Leģionā. Pomerānijas kara laukos biju smagi ievainots un, pateicoties tikai divu kaujas biedru palīdzībai, tiku pēdējā brīdī nogādāts pārsienamā punktā, pēc tam vācu kara lazaretē Kopenhāgenā, Dānijā. Ievainojums bija smags un man piešķīra ievainošanas nozīmi bronzā. Mani vecāki, kas bija jau nokļuvuši Vācijā, nezinādami manu likteni, bija saņēmuši tikai ziņu no kāda bijušā kara biedra, ka es, smagi ievainots, palicis pie krieviem...

Kara beigas sagaidīju lazaretē Kopenhāgenā. Kad lazareti evakuēja uz Vāciju, dāņu Sarkanais Krusts visus tur esošos cittautiešus izvietoja pa Kopenhāgenas slimnīcām, arī mani. Pēc astoņu mēnešu ārstēšanās, nokļuvu Latviešu bēgļu nometnē. Tur mani tūlīt iesaistīja dažādos sabiedriskos pasākumos: dziedāju korī, dejoju tautas deju ansamblī, piedalījos teātra izrādēs, darbojos ar latviešu skautiem un mani uzaicināja arī strādāt par skolotāju nometnes latviešu pamatskolā. Tur, blakus citiem mācības priekšmetiem, man bija jāmāca arī dziedāšana.

Nodibināju bērnu korīti, un ar to tad arī sākās manas kora vadoņa gaitas. Vēlāk, Dānijā nodibinājās vīru dubultkvartets, kurā uzaicināja arī mani. Ar to koncertēdami esam apbraukuši visu centrus Dānijā, kur vien mīt latvieši. Vēlāk, apmeklēdams dažādus kursus, iesaistījos darbā vienā no lielajiem metālapstrādāšanas uzņēmumiem, kas man sākumā noderēja arī Austrālijā, izbeidzoties valsts kontraktam. Starplaikā tika uzņemti arī sakari ar pārējiem ģimenes locekļiem Vācijā. Sākoties plašākai izceļošanai, izrādījās, ka brālis bija izvēlējies Austrāliju, un tur arī sapulcējās visa mūsu ģimene.

Nonākot Melburnā tūlīt arī iesaistījos vairākos sabiedriskos pasākumos: iestājos Latviešu biedrībā, jauktajā korī, vīru korī un darbojos arī latviešu skautu vienībā. Kad pie Melburnas ev-lut. latviešu draudzes nodibinājās Jauniešu koris, biju tā diriģents. Koris ne tik vien kā kuplināja dievkalpojumus, bet rīkoja arī patstāvīgus koncertus Melburnā, arī Džilongā, Adelaidē un arī 1954. gadā Sidnejā, Kultūras dienu ietvaros.

Četrus gadus biju diriģents arī vīru korim Kokle. 1959. gadā Melburnas Latviešu biedrības jauktais koris (kas vēlāk ieguva Rotas nosaukumu) uzaicināja mani par savu diriģentu, kuru bez pārtraukuma vadīju 53 gadus. Manā darbības laikā koris strauji auga, un vienu brīdi kora rindās varēja saskaitīt pat 80 dziedātāju.

Četras sezonas arī pats dziedāja austrāliešu Nacionālā teātra operas kompānijas korī. Vairākus gadus esmu vadījis Melburnas ev.-lut. draudzes bērnu vasaras nometnes Dailesfordes Sprīdīšos, noturējis dziedāšanas stundas Melburnas Daugavas skolā, kā arī lasījis lekcijas Melburnas Universitātes latviešu valodas kursā. Esmu sniedzis arī vairākus priekšlasījumus par mūziku un citām tēmām Melburnas latviešu sabiedrībai. 1954. gadā biju pirmo Viktorijas latviešu Jaunatnes dienu rīcības komitejas priekšsēdis.

Esmu organizējis un sastādījis programmas deviņiem Austrālijas Latviešu Kultūras dienu kopkoru koncertiem (Melburnā un Tasmānijā). Korus diriģējot, pagāja 68 gadi.

Blakus sabiedriskajam darbam esmu turpinājis arī kara laikā pārtraukto izglītību, iegūdams mehāniskā inženiera diplomu. Nobeidzu arī tehnisko skolu, Skolotāja koledžu un pēdējos 25 darba gadus līdz aiziešanai atpūtā strādāju kā skolotājs vairākās Melburnas tehniskās skolās, sasniedzot vecākā skolotāja pakāpi (Senior Teacher) un biju savas skolas mehāniskās nodaļas vadītājs (Head of Department). Studiju laikā pievienojos latviešu studentu korporācijai Patria, un ilgāku laiku bija arī tās seniors.

Esmu bijis virsdiriģents četrdesmit divos Austrālijas Latviešu Kultūras dienu Kopkora koncertos, kā arī pirmajās Pasaules Brīvo Latviešu Dziesmu dienās Visbijā, Zviedrijā 1979. gadā; 9. Kanādas Latviešu Dziesmu svētkos Toronto, 1987. gadā; 20. Latvijas Vispārējos Dziesmu svētkos Rīgā, 1990. gadā un13. Jāzepa Vītola Dziesmu dienās Gaujienā, Latvijā 2001. gadā.

Par darbošanos latviešu sabiedrībā esmu saņēmis četrus Atzinības rakstus (Baznīcas virsvaldes, PBLA Kultūras fonda, LAAJ Kultūras fonda un Melburnas Latviešu biedrības). No Latvijas valdības 2005. gadā saņēmu Nopelnu Krusta Lielo Sevišķās pakāpes Goda Zīmi. Esmu arī goda biedrs Melburnas Latviešu biedrībā.

Visā manā dzīvē, darbos un pasākumos man palīdzēja dzīves biedre Līga un bērni Andra, Viktors un Pēteris.

Kad dievs būs nolēmis šīs dzīves gaitas atstāt man,
Es dziesmas ņemšu līdz, lai tās arī viņā saulē skan.

Viktors Bendrups