Intervija – Zinta Haringtona

Ārste, plaušu slimību speciāliste Zinta Haringtona (Harrington). FOTO no Zintas Haringtonas personīgā arhīva.

Zinta Haringtona (Harrington) ir ārste plaušu speciālistē, strādā Sidnejā. Zinta ir mūsu meita, un mums rūp viņas labklājība. Iztaujājot Zintu, esmu uzdevusi jautājumus, drīzāk lai labāk saprastu viņas darba apstākļus, ne tikai COVID-19 slimību.

Baiba Haringtona (Harrington): Kā īsti sauc koronavīrusa slimību? Šķiet, ka tai ir dažādi vārdi!

Zinta Haringtona: Koronavīruss ir vīrusa parastais nosaukums. Īstais nosaukums ir SARS-CoV-2. Slimību sauc par COVID-19.

B. H.: Kā slimnīcas gatavojas inficēto pacientu uzņemšanai? Vai medicīnas darbiniekiem sagādāti pietiekami personālie aizsardzības līdzekļi (angliski PPE)?

Zinta Haringtona: Visapkārt Austrālijā slimnīcas gatavojas, ne tik vien iegādājoties visu nepieciešamo: maskas, zāles, ventilatorus utt., bet arī apmācot darbiniekus.

B. H.: Ko dara Sabiedrības veselības (Public Health) departaments, lai palīdzētu?

Zinta Haringtona: Austrālijā Sabiedrības veselības nodaļa ir galvenais darba spēks, kas karo pret šo vīrusu. Viņi izpēta katru infekcijas gadījumu, lai uzzinātu, no kurienes tas parādījies (no kā katrs cilvēks ir inficēts, ja ir iespējams to uzzināt) un kuri kontakti varētu saslimt. Sabiedrības veselības nodaļa nosaka, cik ilgi katram ir jāizolējas, lai vīruss neizplatītos sabiedrībā.

B. H.: Vai šobrīd Jūsu slimnīcā ir daudz COVID-19 slimnieku? Vai citu slimību un traumu slimnieku skaits samazinājies?

Zinta Haringtona: Jaundienvidvelsā slimnīcās pagaidām ir maz (apmēram 50) COVID-19 slimnieku. Liekas gan, ka citu slimnieku skaits ir samazinājies; ne tikai to, kuri gaidīja operācijas, kas pašlaik nenotiek, bet arī sirdstrieku, insultu slimnieki. Mēs vēl nesaprotam, vai patiešām šīs slimības ir samazinājušās, vai cilvēki vienkārši nemeklē palīdzību. Varbūt, ka cilvēki neatbilstoši baidās atbraukt uz slimnīcu, kad tiem tomēr vajadzētu. Ar laiku šis jautājums kļūs skaidrāks.

B. H.: Vai Jaundienvidvelsā visus apzinātos COVID-19 slimniekus liek slimnīcās? Vai inficētos ārstē arī mājās? Vai citur?

Zinta Haringtona: Jaundienvildvelsā COVID-19 slimnieki veseļojas gan slimnīcās, gan mājās, gan karantīnā, atkarājoties no apstākļiem un no tā, cik stipri ir saslimuši. Slimība var būt ļoti maiga, vai arī dzīvību apdraudoša.

B. H.: Vai cilvēkus pēc izveseļošanās izsekojat, lai pārbaudītu veselību un imunitāti?

Zinta Haringtona: Tāpat kā ar citām slimībām, taisāmies izsekot tos slimniekus, kuri vissmagāk saslimuši. Ceru, ka daudz tādu nebūs.

B. H.: Vai ir bijusi iespēja novērot šo jauno, tikai četru mēnešu veco vīrusu? Vai labāk saprotat, kā slimību ārstēt?

Zinta Haringtona: Četri mēneši nav ilgs laiks, lai izpētītu pavisam jaunu slimību. Gaidām pirmos rezultātus no pētījumiem, kas notiek pašlaik zemēs, kur infekcija ir ļoti izplatīta. Diemžēl tieši tur, kur ir daudz slimnieku, veselības nodaļas var būt pārslogotas un nespējīgas veikt stingrus zinātniskus pētījumus. Lasām un klausāmies, ko saka kolēģi ārzemēs par koronavīrusa slimnieku ārstēšanu, bet viņi atzīst, ka runā tikai no pieredzes, ka nav zinātnisku pamatu, un dalās tikai ar pašu viedokļiem.

B.H.: Vai medicīnas darbinieki tiek pārbaudīti, lai viņus nosargātu un lai viņi neaplipinātu pacientus, publiku un savas ģimenes?

Zinta Haringtona: Veselības aprūpes darbiniekiem katru dienu ierodoties darbā jāpierāda, ka ir veseli un temperatūra nav paaugstināta. Katram slimam darbiniekam tiek veikta koronavīrusa analīze. Katram darbiniekam, kurš ar koronavīrusu ir bijis tuvā kontaktā bez personāliem aizsardzības līdzekļiem, ir jāizolējas 14 dienas. Protams, var gadīties, ka darbinieks neapzinās, ka ir saslimis – tas ir nopietns risks.

B. H.: Vai esat gatavi koronavīrusa slimnieku vilnim gadījumā, ja pēkšņi inficēto cilvēku skaits strauji palielinātos? Vai šo sērgu varēs apturēt, vai varbūt sagaidāms otrs – pat lielāks vilnis?

Zinta Haringtona: Gatavojamies cītīgi un ceram, ka būsim gatavi slimnieku vilnim. Pareģojumi ir visādi. Vai mēs spēsim apturēt šo slimību pavisam, vai tā izspruks kaut kādā vidē un izplatīsies? Tas atkarājas no mums pašiem. Ne no ārstiem un medmāsām, bet no tautas.

B. H.: Vairums medmāsu ir sievietes. Ņemot vērā, ka parasti sievietes aprūpē bērnus un arī savus vecākus, vai nevajadzētu vairāk vīriešu? Medbrāļu?

Zinta Haringtona: Protams. Bet tas ir grūts darbs, un nav tik labi atalgots kā daži vīriešu amati, piemēram santehnika. Gaidām medbrāļus piesakāmies!

B. H.: Cik drīz varam sagaidīt poti vai zāles, ar kurām varētu ārstēt slimniekus?

Zinta Haringtona: Negaidu. Varu tikai cerēt.

B. H.: Cik ilgi vēl vajadzētu pastāvēt tuvināšanās, ceļošanas un pulcēšanās ierobežojumiem?

Zinta Haringtona: Ko lai saku? Tikmēr, kamēr mēs kā sabiedrība pieņemam, ka sargāt cilvēku dzīvības ir to vērts. Varbūt, ka būs pote, vai vismaz kādas zāles, kas palīdzētu, tad vārētu riskēt atjaunot sabiedrisko dzīvi. Visoptimistiskāk, varbūt mēs šajā valstī spēsim pilnīgi izdzēst šo slimību. Tas atļautu brīvi darboties, bet tikai mūsu valsts robežās.

B. H.: Ko Tu ieteiktu publikai šobrīd?

Zinta Haringtona: Turēties! Darboties, rakstīt, lasīt, domāt, atbalstīt tos, kam iet grūti; cerēt, mīlēt, sargāt, nepadoties, pasmieties, dzīvot. ■