Trimdas izskolotie (6)

Arturs Barščevskis. FOTO no Artura Barščevska ģimenes arhīva.

Jau iepriekš zinu, ka viņš ir Dzintras Bungs stipendiāts, un priecājos, ka man ir iespējams parunāties ar vienu no viņas bērniem, jo, kad rakstīju grāmatu par labiem ļaudīm, kas skolo Vītolu Fonda jauniešus, man nebija izdevība sarunāt tikšanos ar Dzintru. Viņa vienmēr bija aizņemta.

Dzintru es pazīstu jau no tiem laikiem, kad viņa vēl bija tikai aktīvs jaunietis Klīvlandē, kur viņa uzauga no draudzes svētdiena skolas līdz studentes gadiem. Pazinu arī viņas vecākus, kuri vienmēr piederēja pie latviešu sabiedrības darbīgās daļas. Cik zinu, arī Dzintra pie tās ir piederējusi visu mūžu un ir vēl tagad. Viņa ir aktīva ne tikai Latvijas Okupācijas muzeja biedrības un savas draudzes valdēs, bet ir aktīva arī Vītolu Fonda ziedotāja un par saviem stipendiātiem ļoti rūpējas. Starp citu, man liekas, ka viņa ir labākā valodu zinātāja vai visā Latvijā, jo runā kādas piecas vai pat vairāk valodu. Tāpēc esmu priecīga, ka tagad parunāšos tieši ar vienu no viņas stipendiātiem.

Arturs atnāk norunātajā laikā un atnes man ne tikai patriotisku, sarkanbaltu rožu pušķi, bet arī aizsaiņotu kūku kasti, un ir tik burvīgs, ka pats rozes skaisti sakārto vāzē. Tad mēs iekārtojamies pie mana datora, jo šoreiz es sarunā mēģināšu izmantot Tildes balsi, kas, ja pareizi darbosies, man aiztaupīs daudz darba ar rakstīšanu. Tam vajadzētu Artura runāto tūlīt arī ierakstīt, un man tad teksts būtu tikai jāizlabo. Tas tiešām būtu fantastiski! Diemžēl, no tā mums nekas nesanāk, jo tā darbība ik pa brīdim apstājas, un mēs abi to palaižam garām, un stāsts man jāsāk par jaunu. Tādēļ ķeramies pie vecās metodes, un Arturs, kā citi iepriekš, tagad runā manā antīkajā magnetafoniņā.

„Es esmu dzimis un audzis Daugavpilī, un ģimenē daudz kas saistīja ar medicīnu. Mamma un krustmāte strādāja kā feldšeri un krusttēvs bija šoferis neatliekamajā medicīnā. Mamma ir ļoti daudz strādājusi, un man bieži gadījās pabūt pie viņas darbā. Par atbalstu visā manis skološanā un attīstības procesā esmu pateicīgs saviem vecākiem, īpaši mammai. Tas ir cilvēks, kas vienmēr mani ir mudinājis attīstīties, ar interesi ir sekojis manām gaitām un sniedzis atbalstu, kad vien man tas bija vajadzīgs.

Jau skolas laikā es vairāk interesējos par dabas zinātnēm, kur arī sasniedzu labus rezultātus. Rakstīju un aizstāvēju savus pētnieciskos darbus ne tikai rajonā, bet arī novadā un valstī. Absolvējot vidusskolu, es saņēmu premjera Valda Dombrovska parakstītu Goda rakstu par labām sekmēm un aktīvu zinātnisko darbību.

Pirmo gadu es stipendiju nesaņēmu, laikam biju pieprasījumu iesniedzis mazliet par vēlu, tādēļ arī ar Dzintru iepazinos tikai savā otrajā studiju gadā, kad Latvijas Universitātē studēju medicīnu. Man piezvanīja no Vītolu Fonda un pateica, ka esmu Dzintras Bungs izvēlētais stipendiāts. Brīdi, kad mani uzrunāja kā Jāņa Arvīda Bungs un Metas Kalniņas Bungs stipendijas saņēmēju, man šķita, ka kāds nezināms spēks man iedevis spārnus. Tie ir spārni, kas iedvesmo jaunām idejām, spārni, kas palīdz tikt galā ar materiāliem šķēršļiem, spārni, kas apliecina to, ka ir cilvēki, kas tic man un tam, ko daru. Jutos patiesi pagodināts un neizsakāmi pateicīgs par šo iespēju saņemt stipendiju. Mecenātu darbība un sniegtais atbalsts palīdz iemirdzēties un neatteikties no saviem sapņiem. Biju ļoti pārsteigts un bezgala priecīgs, jo tas manu studenta dzīvi ļoti atviegloja.

Tad arī ar Dzintru iepazinos. Viņa ir viens brīnišķīgs cilvēks un par saviem stipendiātiem vienmēr interesējas un rūpējas. Par piemēru, Ziemassvētkos viņa mūs visus uzaicina savā mājā uz vakariņām, un tagad jau pie galda sāk pietrūkt vietas, jo ar katru gadu mūsu skaits pieaug.

Viņas stipendiju es saņēmu visus sešus gadus un pirmo gadu arī rezidentūrā. Pēc tam pats no tās atteicos, jo biju dabūjis darbu slimnīcā kā sanitārs un arī Ātrajā palīdzībā. Patiesībā es jau piestrādāju visus studiju gadus, un man ir bijušas 3 vai 4 darba vietas vienlaikus.

Universitātē tu saņem to teorētisko daļu, bet praksē tu iemācies to, ka tas, ko esi mācījies, darbojas dzīvē nu praksē. Tā es ātri iemācījos, kā universitātē iemācīto pielietot. Tas nebija tik daudz saistīts ar to materiālo pusi, bet vairāk gan ar pieredzi. Viens ir tas, ko tev iemāca universitātē, viens, ko izlasi savā grāmatā, bet pavisam kas cits, kad tu atbrauc uz izsaukumu,un tev tas slimnieks ir jāapskata, jādabū diagnoze. Es varētu būt labs teorētiķis, grāmatu gudrs, bet tai pašā laikā vari būt vājš praktiķis un nevari uzstādīt slimniekam diagnozi.

Lai cik tas skarbi nebūtu, mēs visi mācamies no kļūdām. Arī ārsts, ja viņš vienreiz izdara, ko nepareizi, tad otrreiz viņš to vairs nedarīs, jo katra viņa manipulācija, katra doma ir ar kādām sekām. Vai tās ir labas, vai sliktas – vai slimniekam paliek labāk vai sliktāk. Viss, ko tu dari un strādā, tas ir tava pieredze. Ar katru manipulāciju, darbību tu kļūsti labāks ārsts.

Izskolojoties visus desmit gadus, saņēmu piedāvājumu strādāt Stradiņa slimnīcā loru nodaļā, ko uzskatu par augstu uzticības pakāpi no kolēģu puses, ka mana pieredze tiek novērtēta, jo ne kuram katram tika piedāvāts darbs stradiņos. Tā ir vienīgā nodaļa Latvijā, kur ir visneparastākie un bīstamākie gadījumi, un mēs tiem varam palīdzēt gan ar konsultācijām, gan ar ķirurģisko palīdzību, gan plānveida, gan akūtos gadījumos.

Paralēli darbam Stradiņa slimnīcā es strādāju arī citās darba vietās. Es lasu lekcijas universitātē, strādāju poliklīnikā, gan arī katastrofu centrā, lai lora pakalpojumus neatliekamos gadījumos varētu saņemt arī reģionos.

Tagad es esmu sertificēts deguna, ausu un kakla ārsts, jeb, kā Latvijā saka, lors un arī tagad strādāju kādās 5 vietās, jo ārstu vēl arvien Latvijā trūkst. Biju bezgala priecīgs, kad man tūlīt pēc studiju beigšanas pieņēma stradiņos.

Tas ir diezgan garš mācību kurss, kas jāiziet, lai kļūtu par ārstu, jo 6 gadi ir parastais studiju kurss, tad vēl 4 gadi ir jānostrādā rezidentūrā, un tikai tad tu vari dabūt savu ārsta sertifikātu. Tādēļ ir interesanti salīdzināt deputāta algu Saeimā, kurš labi, ja ir mācījies 4 gadus, bet saņem 3-4 reizes lielāku algu nekā ārsts, kurs ir mācījies veselus 10 gadus un atbild par cilvēku veselību vai pat dzīvībām. Neliekas taisnīgi, vai ne?

Sevišķi grūti tas ir medicīnas māsiņām. Lai viņas varētu uzturēt savas ģimenes, viņām ir jāstrādā vairākas slodzes, un tad nav jābrīnās, ka kādreiz cilvēki sūdzas, ka viņas ne vienmēr savu darbu dara ar mūžīgo smaidu. Es to vienkārši negribu pieņemt, ka medicīnai naudas nav. Tā ir jāatrod, pirms no Latvijas aizbrauc vēl vairāk ārstu un māsiņu. Neviens to no laba prāta nedara. Medicīnai ir jābūt prioritātei.

Tagad medicīna ir viena no perspektīvākajām darba sfērām Latvijā. Plašas izaugsmes spējas, konkurences iespējas, kā arī nākotnes perspektīvas – tas viss liecina par to, ka šajā jomā var daudz ko panākt, iegūstot kvalitatīvu izglītību un efektīvi izmantojot savas organizācijas spējas. Turklāt man patīk viss, kas ar medicīnu saistīts.

Nākošā nedēļā es uz nedēļu aizbraukšu uz Barselonu, kur mūs apmācīs dažādās jaunās metodēs un uz jaunām aparatūrām. Tādas iespējas man patīk izmantot. 2 reizes man ir bijusi iespēja aizbraukt un piedalīties 2x2 nometnē. Tās man ļoti patika, jo bija iespēja iepazīties ar daudz ļoti foršiem jauniešiem. Vienīgais, kas nepatika, bija tas, ka nevienu minūti nebija brīva laika. Tur bija tā, ka no vienas nodarbības ar steigu bija jādodas uz nākošo.“

Ar to mūsu saruna ir galā un Arturs ir gatavs iet atkal uz saviem daudzajiem darbiem. Bet es esmu priecīga, ka man ir izdevies iepazīties ar vienu no Latvijas jaunajiem ārstiem, kam pie izglītības tikt ir palīdzējis cilvēks no trimdas. Pēc sarunas ar viņu esmu pārliecināta, ka viņš ir Latvijā uz palikšanu un pēc laiciņa būs viens no Latvijas labākajiem savas nozares ārstiem, jo sapratu, ka tā ir viņa sirdslieta. Lai viņam veicas!

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“