Kaimiņi

Palielināt / Enlarge

Latviešu ciems Melburnā. FOTO Ingrīda Biezaite.

Labi kaimiņi ir Dieva svētība. Tie dzīvo ne tikai savu dzīvi, bet vienmēr domā arī par citiem. Pirms es pārnācu dzīvot uz Ciemu, man bija kaimiņi aiz žoga. Bija bieza sēta ar krūmiem un kokiem, kas mūs šķīra. Bija savs labums – man bija privātā dzīve, kur neviens nevarēja redzēt, ko un kad es daru. Vienalga, cik vecs, vai jauns tu esi – nelaime var notikt.

Radās sliktas domas – dzīvoju divstāvu mājā viena, ja man paslīd kāja un es nokrītu pa trepēm, ko lai dara?

Katrā ikdienas solī var kaut kas notikt, kas nāks palīgos? Ģimene zvana bieži, bet, ja esi ievainots, diena var būt ļoti gara. Kas var dzirdēt balsi, kas sauc pēc palīdzības? Kaimiņi, lai cik uzmanīgi var būt, dzīvo aiz bieza žoga, un katram savi ikdienas pienākumi.

Nolēmu, ka būtu laiks pāriet uz dzīvi Ciemā, cerot, ka būs labi kaimiņi. Dzīve te ir mierīga un drošāka, nekā manā iepriekšējā mājā. Mums katram ir palīdzības poga, ar ko dabūt palīdzību dienā vai naktī. Un, ja esi pakritis un poga nav sasniedzama, piedauzi pie sienas, un kaimiņi var dzirdēt. Taisi trokšņus vai uguņus, lai apkārt dzīvotāji zina, ka kaut kas nav kārtībā. Mēģini darīt kaut ko neparastu, lai pievērstu uzmanību. Ir labāk, ka nāk palīdzība, kaut arī tā šoreiz nav nepieciešama, nekā tā būtu par vēlu.

Es pateicos Dievam, ka varu paļauties uz kaimiņiem, kas sniegtu man roku nelaimes gadījumā. Tikai ziniet, ka mans radio ir pārāk skaļš tāpēc, ka manas ausis neklausa kā vajadzētu. Ja jūs piezvanat pie durvīm, zinu, ka tā nav ziņkārība, bet uzmanība pret blakus dzīvotāju.

Ar labsajūtu varu teikt, ka man ir labi kaimiņi, ar kuriem varu dalīties priekos un bēdās.

Betija
Laikrakstam „Latvietis“