Atmiņas, atmiņas...

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Raksta autore Vija Veidemane-Sieriņa, autores mamma Jūlija Veidemane, autores brālēns Zigurds Tuktēns, Ingrīda Tuktēna-Meierovica, Lonija Tuktēna pie Brīvības pieminekļa Rīgā 1938. gadā. FOTO no Vijas Sieriņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Soestas pamatskolas beidzējas 1946. gadā. No kreisās: Orida Karakāna, raksta autore Vija Veidemane-Sieriņa, Benjamiņš Zobs, Biruta Apene. FOTO no Vijas Sieriņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Grēvenes vidusskolas 3. klase 1948. g. ziemā skolas bēniņos. No labās: priekšā Ingrīda Līce, Lilija Balgalve. Aizmugurē: Ārija Pulste, Biruta Apene. Stāv mācītājs Ulmanis. Viņam priekšā Vija Veidemane, Orida Karakāna. Kreisā pusē otrajā rindā otrais no kreisās Gunārs Blumbergs. Trešajā rindā pirmais no kreisās: Valdis Dārziņš, otrais Imants Ikstrums. FOTO no Vijas Sieriņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

„Skroderdienas Silmačos“ – ansamblis.
Priekšā no kreisās: Manzars Dreimanis (Rūdis), Dzidra Rūtenberga (Ieviņa), Sigurds Grava (Kārlēns).
Otrajā rindā no kreisās: Frīdeberts Līcis (apgaismotājs), Ernests Kupcis (dziesmu iestudētājs), Jūlija Veidemane (deju apmācītāja), Vija Briediņa (Antonija).
Trešajā rindā no labās Alberts Šternbergs (Abrams Vulfsons), Aina Dzirkale (Zāra Goldbaum), Ansis Sautiņš (Joske), aiz viņa pār plecu lūr Vija Veidemane-Sieriņa (Pindacīša), no viņas pa labi Ausma Pīrāga (Tomuļu māte), no viņas pa labi Vilma Lēpele (Bebene); tad nāk Oļģerts Sniedze (Dūdars), aiz viņa pār plecu lūr Imants Ikstrums (Pindaks), viņam blakām Valters Nollendorfs (Aleksis), viņam blakām Herta Krauze (Elīna).
Pēdējā rindā no labās: Osvalds Būmanis (Pičuks) un Lidija Līdeka (Auce), viņa sieva. FOTO no Vijas Sieriņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

„Skroderdienas Silmačos“. No kreisās: Alberts Šternbergs (Ābrams), Oļģerts Sniedze (Dūdars), Vilma Lēpele (Bebene), Ausma Pīrāga (Tomuļu māte), Vija Veidemane-Sieriņa (Pindacīša). FOTO no Vijas Sieriņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Cūgšpice (Zugspitze). Krusts kalna galā. No kreisās: Lauma un Bils Lamberti, Oļģerts Tamužs, nezināma, Vija Veidemane-Sieriņa. FOTO no Vijas Sieriņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Nokāpjot no Cūgšpices (Zugspitze). FOTO no Vijas Sieriņas personīgā arhīva.

Labrīt, klātesošie!

Pirms es sāku runāt par tematu, gribu pieminēt, ko Vācijā reiz rakstīja Jānis Jaunsudrabiņš: „Var jau runāt garāk un īsāk. Var tāpat braukt lēnāk un ātrāk.“

Tā kā domāju runāt īsāk, nekā garāk, esmu nokopējusi šo Jaunsudrabiņa rakstu par viņa piedzīvojumiem Grēvenes nometnē, lai jūs to varētu palasīties paši mierīgā garā.

Vēl gribu jūs arī brīdināt, ka tas, ko es domāju stāstīt, galvenokārt balstās uz manām atmiņām par laiku pirms vairāk nekā 70 gadiem, bet ne uz pārbaudītiem faktiem. Ir zināms, ka atmiņa faktus pārstrādā pa savai modei, un kādam vēsturniekam tos jāpārbauda atkal, ja tas uz tiem grib paļauties.

Ievadam gribētu jums atgādināt fotogrāfiju (tā bija publicēta Ritumā), kur redzamas divas mātes pie Brīvības pieminekļa Rīgā 1938. gadā kopā ar saviem bērniem. Kreisā pusē ir mana mamma ar mani, aiz viņas mans brālēns Zigurds Tuktēns (tagadējā goda konsula Mārtiņa tēvs), viņam priekšā viņa mazā māsiņa Ingrīda (tagad Gunāra Meierovica atraitne), un pa labi abu pēdējo bērnu māte, manas mammas māsīca – Lonija Tuktēna.

Toreiz dzīvojām pārliecībā, ka pasaulē viss ir kārtībā, un ne sapnī nevarējām iedomāties, ka pēc vairāk nekā 10 gadiem atradīsimies pasaules otrā pusē, kur cilvēki dzīvo ar kājām gaisā. Man ap to laiku kāds uzdāvināja Žila Verna grāmatu Kapteiņa Granta bērni, ko man mamma konfiscēja, jo es esot tai vēl par jaunu, un par to es tikai atceros, ka tur runa bija par Austrāliju. Bet ar Austrāliju gan jau toreiz iepazinos caur Lācīša Pū grāmatu, sakarā ar ko es mājās iemantoju ķengurmātes dēla Ļipainīša vārdu, jo Ļipainītis visu mācējis labāk.

Tad 1944. gada 9. augustā pēc krievu izdzītā ķīļa no Lietuvas līdz jūrmalai, atgriežot Kurzemi, bija pienācis laiks kāpt Monte Rosa kuģī, kas bija piestājis Daugavmalā. Bet pirms tam no kuģa mūsu acu priekšā nonesa Latvijas prezidentu Albertu Kviesi, kas uz tā bija pēkšņi miris... Krastmalā stāvot, palika mana 60 gadus vecā vecāmāte, kas man likās tik ļoti veca, un kuru atstāt mājās man bija ļoti žēl. Viņa nodzīvoja līdz 87 gadiem un dabūja vēl mūsu mājā pievākt manu brālēnu un māsīcu, kuri pēc kara bija kļuvuši par bāreņiem. Māsīcas dēls Indulis, kas uzauga mūsu mājā un gāja manā pamatskolā Pārdaugavā, mūs apciemoja 2009. gadā un aizbrauca pat uz Uluru.

Monte Rosa mūs aizveda uz Dancigu, no kurienes nonācām Saksijā un Tīringā. Amerikāņi Tīringu pārņēma uz kara beigām. Jutāmies drošībā, līdz jūnija sākumā kāda vāciete, kas bija sadraudzējusies ar kādu amerikāni, stāstīja, ka jūnija vidū Tīringā ienākšot krievi. Stāsts gan nebija ticams, jo šī bija Vācijas sirds, bet izrādījās patiess.

Un tā nu ap Jāņiem kādas 6 latviešu ģimenes no mūsu apkārtnes ar noīrētu autobusu nonācām netālajā Hofā, kas jau bija Bavārijā, no tās Bambergā un pēc tam angļu zonā, mazā Vestfāles pierobežas pilsētiņā Laasphe, kur nonācām angļu karaspēka gādībā.

Kāpēc devāmies uz angļu zonu? Tāpēc, ka nebija uzticības amerikāņiem, kas Tīringā tuvumā bija ierīkojuši nometni bēgļiem, uz ko arī devās mūsu latvieši, un viņus aizveda uz Jēnu, kur tos izdeva krieviem. Dažiem gan bija izdevies izmukt, izlienot caur kādu sētu.

Nu, un tagad par tematu.

Jau Laasphe, 1945. gada 18. novembri kādā vācu zālē svinējām ar piemiņas brīdi, un atceros, ka man tur bija jādeklamē kādu dzejoli. Kādu? Tagad vairs neatceros.

Bet Ziemassvētkus visi latvieši svinējām mājā, kurā angļu karaspēks mūs bija ievietojis, un vēl tagad atceros Berķa kundzes mazo eglīti ar gaišajām svecītēm.

Kaut kad 1946. gada sākumā angļi mūs pārvietoja uz DP nometni Soestas pilsētā Zauerlandē (Sauerland), kas bija iekārtota kazarmās. Latviešu tur bija krietns pulks. Tur mitām kopā ar ungāriem, ēdām zupu no kopkatla, ko bija vārījis resns ungāru pavārs, kas arī bija bundzinieks, un dancojām čardašu, ja vecāki laida uz ballītēm.

Nometnes komandants bija Leopolds Sīpoliņš – bijušais kara ziņotājs, vēlākais mecenāts un it kā miljonārs. Viņš bija nometnē savācis bijušos karavīrus, kas vai nu bija atlaisti, vai izmukuši pa tumšo no gūsta, un piebāzis visus kazarmu bēniņus ar viņiem. Mēs, pārējie bēgļi, tikām aicināti ziedot drēbes, lai varētu viņus tērpt civilā, ko arī darījām. Viņi kuplināja mūsu sabiedrisko dzīvi. Viens kopā ar mums nāca pamatskolā. Lieldienās puiši lielajā kazarmu hallē uzkāra šūpoles, un iznāca lieliska šūpošanās. Viens otrs brūvēja ļergu. Ja sāka dziedāt Atmiņā lakatiņš zilais, varēja zināt, ka bija sasniegti attiecīgie grādi.

Viens otrs samala ķieģeļus un pārdeva vāciešiem kā pulvera kafiju.

Mana mamma bija sarīkojumu vadītāja. Uz Jāņiem puiši, iestiprinājušies brūvēto, jutās darbīgi un taisījās iet sist tos spicos. Paši viņi sevi sauca par plikajiem. Mamma briestošo kautiņu novērsa, liekot orķestrim pirms līgošanas sākt spēlēt danču mūziku, un tā spars izplēnēja danču ritmā.

Nometnē mums, kas Latvijā vēl nebija beigušas pamatskolu, nodibinājās latviešu pamatskola, kuras pārzinis bija Benjamiņš Zobs, kas laikam bija agronoms un lauksaimnieks. Matemātiku pasniedza arhitektūras students Valdis Vare. Pārējos skolotājus neatceros. Ja bija apnicis mācīties, izprovocējām skolotājus stāstīt par saviem piedzīvojumiem, ko viņi atkārtoti labprāt darīja: kā, piemēram, gājis skolas pārzinim, pajūgā bēgot no krieviem, līdz viņa zirgs atšāvis pekiņas, vai ko Valdis Vare studiju laikā Liepājā darījis savā apmešanās vietā.

Skolā iepazinos ar Birutu Apeni, tagadējo Clark, ar ko arī kopā skolu beidzu.

Vēlāk turpinājām kopā vidusskolas gaitas, līdz viņa no 3. klases aizbrauca pie sava tēva uz Austrāliju, kad viņu atkal satiku šeit, kad arī es atbraucu.

Uz nometni atbrauca un koncertā ar savu sulīgo balsi uzstājās Boriss Piekalnītis; redzējām arī Blaumaņa Pazudušo dēlu un, kā man šķiet, arī Zīverta Ķīnas vāzi, ar ko, laikam, bija atbraukuši lībekieši.

Vispār pavasaris Zoestā (Soest) bija vienreizīgs: visās malās dārzos ziedēja ķirši un ābeles, un bija prieks pastaigāties pa pilsētas ielām un nometnē klausīties smeldzīgo čigānu mūziku.

Bet jau gada vidū mūs pārcēla tālāk – šoreiz uz Grēvenes nometni pie Emsas upes, kur nu bija vairāk latviešu kopā, bet bija arī poļi.

Par Grēveni vāciešiem bija teiciens: London ist die grösste Stadt an der Themse, Greven ist das grösste Dorf an der Ems.* Grēvenieši neesot gribējuši maksāt pilsētas nodokli, tāpēc palikuši ciema līmenī.

Mūs ievietoja vietējo vāciešu ģimeņu mājiņās, no kurām to īpašnieki bija izdzīti. Tādās pat mājiņās mita arī poļi; kad viņi no tām izvācās, viņi tās izdemolēja.

Tur nu mēs, Soestas pamatskolas beigušās, sākām vidusskolas gaitas. Latviešu skolas darbojās vācu skolā pie baznīcas laukuma: pamatskola no rītiem, vidusskola pēcpusdienā no plkst.14.00. līdz 19.00.

Mana mamma pasniedza vingrošanu abās skolās, un man nācās vārīt zupu pusdienām. Reiz mamma atstāja uz palodzes cūkādiņu zupai. Zupa iznāca gardu gardā, tikai vēlāk cūkādiņa atradās vēl turpat uz palodzes.

Vidusskolas pārzinis bija Ansis Dreimanis – Latvijā bijis Talsu ģimnāzijas direktors – kluss, labsirdīgs vīrs un ļoti labs matemātikas, algebras, ģeometrijas un trigonometrijas skolotājs.

Latviešu valodu pasniedza Timuškas kundze, kas Latvijas Universitātē bija beigusi ģeogrāfiju, bet bija ļoti prasīga latviešu valodā un lika mums gandrīz no galvas iemācīties Bērziņas-Baltiņas gramatiku. Par katru komata kļūdu varējām iemantot mīnusu. Toreiz viņu dēvējām par sēņu veceni, lai gan esam viņai lielu paldies parādā par pamatīgo latviešu valodas iemācīšanu.

Latīņu valodu pasniedza mācītājs Ulmanis, dodot labu pārskatu par latīņu valodas struktūru, bet, kā mācītājs, pieņemot, ka cilvēki pēc dabas ir godīgi, un nemēģinot mūs pieķert pie šmaukšanās.

Bez tam vēl skolā darbojās divi (brāļi?) Gravas – resnais un garais. Resnais – Nikolajs (?) – advokāts – mums pasniedza vēsturi, garais – Fricis – agronoms, Latvijā ilggadīgs Kazdangas lauksaimniecības vidusskolas direktors, – ķīmiju ar noslieci uz dārzkopību. Daudz no viņa dabūjām dzirdēt par Kazdangu.

Garajam Gravam dēls bija tikpat garš kā viņš, un viņu sauca par Gariņo. Reiz, kad skolas biedri Gariņo – viens aiz rokām, otrs aiz kājām turot, mēģināja apliekt apkārt ap stenderi, pienāca Ansis Dreimanis, jeb kā mēs viņu saucām, Diriķis, un rāmi teica: Vai nu tā vajadzēja? Nekādas represijas nesekoja.

Tā kā ķīmiju jau pasniedza Fricis Grava, mans papus, ķīmiķis, tika pie vācu valodas pasniegšanas, jo to labi pārvaldīja.

Es jau vācu valodu sāku mācīties pirms gāju pamatskolā un, būdama izpalīdzīgas dabas, palīdzēju skolas biedriem, ja viņi nokļuva sprukās. Bija norunāts, ka, ja kādu izsauca pie tāfeles un viņam lika kādam lietvārdam dot attiecīgo dzimti – der, die, das, es skatījos vai nu uz manu papu, uz kādu meiteni, vai ārā pa logu. Šī lieta tā gāja, līdz vienā jaukā dienā papus izsaukto pagrieza ar muguru pret klasi, un pēkšņi izsauktais kļuva mēms.

Vispār modē bija liela izpalīdzība skolēnu starpā, un mācējām viens otram atprasīto vielu nosuflēt tā, ka skolotājs to nemanīja. Jeb – vai tikai izlikās nemanām?

Zīmēšanu pasniedza Jānis Jaunsudrabiņš, kas mūs pārāk ar nekādu teoriju neapgrūtināja. Viņš daudz nerunāja, tikai teica, lai mēs skatoties uz līnijām, ja zīmējām kādu priekšmetu. Tad viņš staigāja apkārt pa klasi un katram pie zīmējuma šo to drusku palaboja. Tūlīt varēja redzēt, ka labojums bija labāks par laboto.

Vienreiz pie brīva temata uzzīmēju melnu kaķi ar kūkumu uz jumta pie mēness sirpja, par ko no Jaunsudrabiņa dabūju 2.

1947. gada augustā Jaunsudrabiņam palika 70 gadi. Man, kā toreiz klases vecākai (šis amats mūsu vidū nebija pārāk iecienīts), vajadzēja rīkoties. Pa brīvstundu aizskrējām pie manas skolas biedrenes Lilijas Balgalves, kam dārzā auga rūtas (leišu iemīļotās puķes). Saplūcām pušķi. Kad to pasniedzu Jaunsudrabiņam, viņš teica: Paldies, Veidemane! Bet štengra smaka gan!

Gribēju ielīst zemē.

Kad Jaunsudrabiņš aizbrauca uz Mēnesnīcu pie Mēnes (Möhne) ezera, viņa vietā nāca Dzirnes kundze, kas bija beigusi mākslas akadēmiju. Viņa mums prasīja, vai Jaunsudrabiņš mums mācījis par perspektīvi. Nē. Tad viņa mūs sāka dresēt perspektīvā, kas mums likās kā necieņas izrādīšana meistaram, par ko mēs viņu neieredzējām un mēģinājām āzēt.

Skola rīkoja ekskursiju pār pussabumboto Mēhnes dambi pie Jaunsudrabiņa uz Mēnesnīcu pie Kērbekes (Körbecke). Pie viena iegriezāmies arī Kerbeckes baznīciņā, kur Soestas vidusskolas direktors Dr Šulte-Brauks (Schulte-Braucks), kas brauca mums līdz, mums iemācīja kanonu Dona nobis pacem, kas tur lieliski skanēja. Meldija man vēl arvien ir prātā, un cerēju, ka šodien to jums varēs iemācīt Sandra Dragūna, bet viņai diemžēl jāstrādā.

Mūsu klase bija atbildīga par zvanu. Ja mums vajadzēja garāku brīvstundu, to varējām pastiept, ja gribējās aizskriet uz tuvējo krogu pēc briesmīgi vāja alus. Vienā tādā reizē laikam vienam no puišiem bija misējies ar samaksāšanu. Tūlīt pēc viņa krogā bija ieradies mācītājs Ulmanis, un krodzinieks, domājams, viņam bija sūdzējies. Rezultātā attiecīgajam nesamaksātājam liecībā uzvedībā atzīme samazinājās no 5 uz 4 ar piezīmi: par saistību nenokārtošanu dzertuvē.

Skolā bez mācībām notika vēl arī citas izdarības. Vienos Ziemassvētkos visa skola spēlēja ķekatas, kuras varat redzēt fotogrāfijā. Tur Migļu Andris (Melburnā) bija garā sieva, vidū no kreisās – režisors Pēteris Ozols, mana mamma, Timuškas kundze; no labās: čigāniete – es, čigāns – laikam Oļģerts Sniedze, lāča dīdītājs – Ausma Pīrāga, pa kreisi priekšā mazais vīriņš – Imants Līcis. Kas ir gailis, dzērve, lācis – nevar redzēt.

Tad uzvedām Skroderdienas Silmačos Pētera Ozola režijā, kas saliedēja visu skolu vienā vienībā. Valters Nollendorfs bija Aleksis, Kārlēns – Sigurds Grava, Antonija – Vija Briediņa, skroderis Dūdars – Oļģerts Sniedze, Tomuļu māte – Ausma Pīrāga, kas vēlāk dzīvoja Brisbenā, Pindacīša – es, Pindaks – Imants Ikstrums. Zāra Goldbaum – Aina Dzirkale. Es kā Pindacīša esot tēlojusi savu vecomāti.

Nometnē pašā kūsāja latviešu kultūra: viesoties no Oldenburgas operas ieradās Paula Brīvkalne, manas mammas skolas biedrene, ar savām operešu ārijām, mērbekieši uzstājās ar meistarīgo Šekspīra Divpadsmito nakti, kur Osvalds Uršteins kā Sērs Andrejs Bālģīmis priecājās par savām skaistajām kājām, onkulis Tobijs bija vienmēr pilnā vai paģirās, un pa starpām kādi dziedāja jo lietus līst, tas līst arvien... Esmu redzējusi Divpadsmito nakti Šekspīra teātra uzvedumā un arī vietējo Sidnejas austrāliešu aktieru izpildījumā, bet šim mērbekiešu uzvedumam neviens cits netiek līdz.

Mērbekieši uzveda arī Kazanovas mēteli, kurā jūsmoju par Rūdolfa Mucenieka Kazanovu, un vispār lugu kā tādu.

Bez tam Grēvenē ciemojās arī mūsu baletdejotāji. Liekas, ka esmu tur uz skatuves redzējusi Osvaldu Lēmani ar Mirdzu Tillaku iespaidīgajā Ubagu dejā, un vienu otru citu baletdejotāju. Kāda no viņām, kam vārdu neatceros, bija krietni apaļa, tā kā varēja domāt, ka no dejošanas nekas prātīgs neiznāks, bet izdevās tīri labi.

No šīs latviešu skolas izkūņojās tīri pazīstami latviešu darbinieki: Valters Nollendorfs Amerikā kļuva par vācu valodas profesoru, strādāja pie Jaunās Gaitas un vēl arvien darbojas Okupācijas Muzeja biedrībā Rīgā. Sigurds Grava – Nikolaja Gravas dēls – Amerikā kļuva par arhitektūras profesoru un arī rosīgi darbojās latviešu sabiedrībā. Pieņemu, ka Uldis Grava ir Sigurda Gravas jaunākais brālis (ko īsti neizdevās noskaidrot). Ja tā ir, tad viņš bija tas, kas gadiem ilgi bija PBLA priekšsēdis un ieņēma arī citus sabiedriskus amatus. Imants Ikstrums Sietlā strādāja pie BOEING par inženieri. Oļģerts Sniedze Amerikā kļuva par mācītāju. Ingrīda Līce-Krastiņa vadīja Sidnejas Vienības draudzes dāmu komiteju un arī mācīja latviešu valodu latviešu sestdienas skolā. Gunārs Blumbergs krita Korejas karā.

Nebiju pēc vidusskolas beigšanas 1949. g. vēl īsti apsildījusi degunu Minsteres Universitātē, kad 1950. g. jūnijā ceļš veda uz Latviešu Studentu Centrālās Savienības rīkoto konferenci Minhenē – par brīvu! Pēc konferences varējām piedalīties ekskursijās – uz Oberamergavas (Oberammergau) ciešanu spēlēm, uz Ludviķa II Chiemsee pili un uz Grāfenašavas (Grafenaschau) latviešu nometni, kur piedalījāmies aizvesto piemiņas aktā, kas mani dziļi iespaidoja, atgādinot Šillera Vilhelma Tella Schwur auf dem Rūtli.

Pēc tam mēs, 7 latviešu studenti, aizbraucām uz Garmišpartenkirchenu (Garmisch-Partenkirchen) un uzrāpāmies Vācijas augstākajā kalnā – Cūgšpicē (Zugspitze), kas bija 2900 m augsts, un laimīgi arī norāpāmies lejā, lai gan pa ceļam bija jāpārlaiž negaiss. Tas tad nu liekas manas dzīves augstākais sasniegums.

Beidzot atgriežoties pie 1938. gada bildes. Šī gada 8. jūlijā, jaunā Latvijas prezidenta uzrunas laikā pie Brīvības pieminekļa, stāvēja gandrīz visi manas mammas un mani pēcnācēji – abas meitas ar vīriem un bērniem, izņemot vienu mazmeitiņu, kas tad strādāja Melburnā. Tie paši vēži, tikai citā kulītē. Vai – mūsu gēni atkal pastaigājās pa Rīgas ielām, tikai citā izskatā.

Lai gan Tuktēnu pēcnācēji tieši tad tur nebija, bet arī viņi agrāk vai vēlāk visi savu tēvu dzimtenē ir bijuši. Loks ir noslēdzies.

Varētu teikt, ka Mazā Latvija Vācijā ir izaudzinājusi jaunu paaudzi, kas to lietu vedīs galā, lai kur būdama.

Vija Sieriņa
8.11.2019, Sidnejā

* vāc.: Londona ir lielākā pilsēta pie Temzas, Grēvene ir lielākais ciems pie Emsas.