Dzimšanas dienas ceļojums (7)

Palielināt / Enlarge

Pērle lec sagrābt gaļas gabaliņu. FOTO Kristaps Zariņš.

Palielināt / Enlarge

Purvu skatloga skats. FOTO Kristaps Zariņš.

Piektais turpinājums. Sākums LL563, LL564, LL565, LL566, LL567, LL568.

Šodien brauksim atkal ciemos pie krokodiliem. Apmēram 70 jūdzes austrumu virzienā no Darvinas, pie Adelaides upes atrodas tūristiem populārs pasākums – lecošie krokodili. Turpat arī apmeklēsim Purvu Skatlogu – Window on the Wetlands; purvu rajona izskaidrojošs centrs un Hamti Dū (Humpty Doo) miestiņu.

Attālumi nav lieli, un neesam lielā steigā. Gatavojamies bez sviedriem. Istabā patīkami vēsi. TV meteorologs sola, ka šodien temperatūra sasniegs pat 35°C. Gan jau tur, kur mēs taisāmies braukt, būs vēl siltāks, nerunājot nemaz pa gaisu mitrumu. Drošības dēļ pa ceļam nopirksim dažas pudeles avota ūdeni.

Ceļš labi uzturēts, un, tā ka satiksme ārpus Darvinas pilsētas reti sastopama, pavisam ātri nokļūstam pie Purvu skatloga – viena no augstākiem punktiem visā apkārtnē. Piebraucot tieši centram, auto novietošana tikai pieejama invalīdiem ar pareizo uzlīmi. Tad nu izlaižu meitenes un braucu sameklēt, ja iespējams, ēnainu stāvvietu. No stāvvietas taciņa ved atpakaļ uz ieeju un, kaut gan ēnains un mājvieta skaistiem plīvojošiem taurenīšiem, ir diezgan stāva un vismaz 200 m gara. Nonāku atpakaļ pie meitenēm ar krietni slapju muguru. Diemžēl, esmu atstājis ūdens pudeles mašīnā. Nopērkam vēl pāris pudelītes.

Celtnes apakšstāvā daudz savstarpēji darbojošās izstādes, kas attēlo ekoloģiskos procesus, kas sastopami purvos, kā arī sezonas, mežonīgo dzīvnieku un nezāļu ietekmi šajā rajonā. Var arī iepazīties ar ne tikai ar rajona putnu un citu dzīvnieka sugām, bet arī ar vietējo seno aborigēnu vēsturi un eiropiešu ietekmi šī rajona attīstībā. Ir daudz ko apskatīt, un pavadām labu laiciņu, skatoties un lasot, pirms dodamies augšup. Augšstāvs lielāko daļu bez sienām, un var saredzēt tālu un uz visām pusēm. Brīnišķīgs panorāmas skats. Cauri uz staba piestiprinātam binoklim var redzēt itin tālu. Putni sauļojās un plunkšķinājās pasausā Biatrises ezerā, bet neredzu nevienu bifeli. Gan jau tie gaida vētru, kas piepildīs ezeru, lai visiem būtu vietas sanākt atvēsināties.

Atpakaļ uz mašīnu pa kalnu lejup iet vieglāk. Ūdens pudeles, atstātas mašīnā, kļuvušas mazliet siltas, bet tomēr noderēs nākošās pieturas punktā – braucienā pie lecošiem krokodiliem.

Brauciens notiek četras reizes katru dienu, un, kaut ierodamies laicīgi pirms prāmja atiešanas, tomēr jau priekšā gaida vairāki ceļotāji. Dežurante pārdod mums biļetes un piedāvā tēju vai kafiju, pēc izvēles. Ūdens pudeli jāpērk. Ja nevēlās melnu kafiju, var iebērt sausā piena pulveri. Tas diezgan negaršīgs, bet šeit īstais piens ātri sarūgst, tā kā ir paniņas. Pastāstu meitenēm, ka vecos, labos laikos mūsu mājās mamma ar nolūku bieži atstāja piena pudeli uz plaukta, lai sarūgtu. Rūgušpiens tajos laikos nebija veikalos nopērkams. Pašiem bija jāgatavo. Meitenes novaibstās un griežas prom, kad dežurante sauc gatavoties braukšanai upē.

Prāmis paliels un ērti panes mūsu kompāniju – ap divdesmit cilvēku. Interesanti, ka šo pasākumu dibināja pāris sievietes, un arī šodien tikai sievietes vada šo pasākumu. Pirms izbraukšanas šofere paskaidro, ka pa vizināšanās laiku labāk rokas nestiept pāri renstelēm. Kroki šeit dzīvo brīvā dabā. Kaut gan galvenais ēdiens viņiem būtu baramundi zivis, dubļu vēži, dzeloņastes zivis un ķenguri, viņiem arī ļoti garšo baltu un citu krāsu cilvēku miesa. Visiem uzreiz rokas katram savā klēpī. Vēl paskaidro, ka spainī paņemta līdzi bifeļu gaļa, un ja kroki piepeld prāmim, tad varēsim pabarot.

Braucot krokus meklēt, mums paskaidro, ka pirms 40 gadiem šajā rajonā kroki bija gandrīz iznīcināti, un 1970. gados aizliedza kroku medības. Šodien kroku skaits ir veselīgi atkopies, un daudzās vietās reģistrētie kroku olu mednieki savāc olas pirms mazie kroki izperinās. Tādā veidā varot mazliet kontrolēt kroku daudzumu brīvā dabā, līdzīgi kā senos laikos iedzimtie aborigēni medīja krokus un vāca to olas.

Vēl mums paskaidro, ka kroki ir aukstasinīgi dzīvnieki. Ziemas laikā viņiem patīk sauļoties krastmalā, bet labāk turas ēnā vai pat ielien dubļos, kad saule kļūst pa karstu. Tā ka šodien diezgan silts, skatāmies upmalā, kur ēnains un dubļains. Redzam arī dažus krokus, bet tie tikai noskatās, kā mēs lēnam pabraucam garam. Gan jau tie pusdienas apēduši un nosnaužas.

Pie prāmja aizmugures pielien kroks; rets, baltādas kroks, vārdā – Pērle. Rets, jo albīnu krokiem caurmērā īsa dzīve. Viņi reti izaug. Baltā krāsa ļoti pievilcīga citiem krokiem, un tie tiek apēsti! Šis baltais ir laimīgā kārtā izdzīvojies laimīgu jaunību un var tagad pats nosargāties no citu kroku draudiem. Viņa ir arī labi pabarota, jo no visiem krokiem upē visbiežāk piepeld prāmim uz brokastīm, pusdienām, launagu un vakariņām. Par prieku visiem, kad izstiepj bifeļu gaļu kārts galā, grūstot ar asti, baltais paceļas gaisā un pagrābj devumu.

Stundas laikā redzam vairākus krokus, un viens otrs arī pielien, meklējot gaļas gabaliņu. Tomēr Pērle paliek visiem visiemīļotākā. Ja tas ir iespējams, runājot par kroku!

Atpakaļceļā uz Darvinu apstājamies Hamti Dū. 1880. gados ķīniešu zelta meklētāji stādīja rīsus viņu pašu vajadzībām. 1950. gados Valsts pētniecības organizācija (CSIRO) eksperimentēja ar plašāku, komerciālu rīsu ražošanu, un pēc valdības ierosinājuma uzsākās komerciāla nodarbība. Diemžēl, šī nodarbība kļuva par vienu no vislielākajiem pēckara lauksaimniecības eksperimenta izgāšanos! Rīsu lauki kļuva populāri bifeļiem. Tie ēda mazos rīsu stādus un vāļājās dubļainos laukos, bet žurkas pārbarojās atkritumos. Putni arī nāca palīgā un noēda, kas vēl bija palicis. 1959. g. rīsu ražošanu atmeta.

Šajās dienās Hamti Dū ne tikai piedāvā mājvietu daudziem Darvinā strādājošiem pilsoņiem, bet ir arī populārs pieturas punkts tiem, kas mēra tālāku ceļu uz Kekadū Nacionālo parku. Var arī apciemot lielo krokodila boksera statuju un apbrīnot putnu barus tur purvā, kur kādreiz neuzplauka rīsa lauki.

Pirms došanos mājup mēs izvēlamies pasēdēt Hampti Dū krodziņā. Griestu vēsinātājs griežas patīkami lēni. Ļoti pievilcīgs. Pie tam alutiņš salds un vēss!

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl