Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Redakcijā

Nenoārdīsim šo mūsu stalto ēku

Laikraksts Latvietis Nr. 568, 2019. g. 27. nov.
Gunārs Nāgels -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Sveicināti, lasītāji!

Kārtējā Patriotiskā nedēļa ir nosvinēta, un tagad atkal metamies ikdienas darbos. Gandrīz 30 gadi ir pagājuši kopš Latvija atguva valstisko neatkarību, bet tas nenozīmē, ka pati tauta pēkšņi tika atbrīvota no okupācijas.

Pirms 101 gada ar cēliem vārdiem uz tagadējā Nacionāla teātra skatuves pulks drosminieku deklarēja, ka tā nodibinājusi Latvijas Pagaidu Valdību kā augstāko izpildu varu Latvijā. Kā zināms, nedaudz vēlāk Valdībai bija jābēg, jo Rīgā ienāca Sarkanā armija – Latviešu Sarkanie strēlnieki, kuri bija tautā populārāki par demokrātisko jaundibināto Valdību.

Nepagāja ilgs laiks, līdz kamēr tauta saprata, ka tā bija alojusies ar atbalstu sarkanajiem, jo mūsu paši sarkanie nežēlīgi slaktēja paši savus tautiešus. Kaut kādi mēs izkūlāmies no lielām nepatikšanām, un divus gadus pēc neatkarības proklamēšanas, tā bija arī iegūta.

Pagāja vēl mazāk nekā divdesmit gadu, un šī neatkarība bija pilnīgi, absolūti zaudēta. Valsts prezidents pat palīdzēja noārdīt šo jauno, stalto ēku – mūsu valsti.

Kā ir tagad?

Spēle par un pret neatkarību ir tikpat nopietna, kā tā bija pirms 100 gadiem, bet daudzi to nesaprot, jo līdzekļi ir citi.

Vai mēs atkal paši noārdīsim mūsu tagad jau 100 gadus pastāvošo stalto ēku (kura gan 50 gadus ir bijusi iebraucamā vieta svešām armijām un tautām)? Ir viegli aizmirst pēdējo 30 gadu sasniegumus – okupācijas armija ir aizbraukusi, cīņa ar reketu ir bijusi vairāk vai mazāk sekmīga. Bet cīņa ar korupciju? Tur vēl ir visādas dīvainības, ar ko mums grūti vieniem pašiem tikt galā.

Dzīves līmenis ir noteikti daudz augstāks nekā tas bija pirms 30 gadiem, un brīvības ir daudz lielākas.

Bet okupācijas sekas vēl visu laiku ir. Tieši psiholoģiskās sekas ir bīstamākās. Pirms simts gadiem Pasaules karš un cīņas par neatkarību bija prasījuši lielus upurus, un bija samēra skaidrs, kāda ir bijusi cena par jaunās valsts dibināšanu.

Bet pirms 30 gadiem upuri bija salīdzinoši niecīgi. Varbūt tāpēc mēs nespējam pienācīgi novērtēt, kas ir tas, ko esam atguvuši. Varbūt tāpēc ir grūtāk pārslēgties no totalitārās valsts domāšanas uz brīvas valsts domāšanu.

Nedrīkstam ieslīgt pašapmierinātībā. Mūsu valsti neviens mums neuzdāvināja – ne pirms 100 gadiem un ne pirms 30 gadiem. Dažreiz grūtāk, dažreiz vieglāk, bet vienmēr ar pūlēm un, diemžēl, arī ar upuriem.

Nenoārdīsim šo mūsu stalto ēku. Sargāsim to arī ikdienā..

GN
2019. g. 17. nov.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com