Dārgais sniegs

Palielināt / Enlarge

Austrālijas alpi. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Austrālijas alpi. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Austrālijas alpos. FOTO Ingrīda Biezaite.

Kamēr vieni, bēgot no Melburnas apnicīgās ziemas, sauli, siltumu un kultūru brauca baudīt Latvijā, citi devās skatīt krokodilus uz Darvinu, mans vīrs ierosināja braukt meklēt sauli un piedzīvot savādākas izjūtas tepat netālu – uz tā saucamajiem Austrālijas Alpiem.

Pēdējos mēnešus, drebinoties drēgnajā Melburnas ziemā, doma par došanos uz kalniem, kurus ir pārklājis sniegs, stindzināja vēl vairāk. Nezin kāpēc savā iztēlē uzbūru ainu – kaut ko tumšu, mitru, ar slapju sniegu kā saldējošu piedevu. Ģimene bija uzstājīga, un, neklausoties manos iebildumos, rezervēja mājiņu brīvdienu parkā skaistajā pilsētiņā Braitā. Vīrs paskaidroja, ka tā būs lētāk, dzīvot ielejā blakus kalniem un pēc izvēles braukt uz vienu vai otru kalnu pilsētiņu, atkarībā no tā, kādus laika apstākļus sola un ko vēlamies piedzīvot paši.

Jau pirmajā vakarā, kad devāmies pastaigā pa Braitas tumšajām ielām, sapratu, cik ļoti labi ir nomainīt ikdienā pierasto vidi un izbraukt ārpus lielpilsētas. Pietiek aizbraukt 300 km no Melburnas, lai veroties naksnīgajās debesīs, ieraudzītu pavisam citu zvaigžņu rakstu, blīvu kā pārklātu plīvuru, vai kā milzu sietu, no kura kā balti milti laukā birst daudzas baltas un zeltainas zvaigznītes – lielas un mazas – ak, cik skaists ir Piena ceļš!

Nākamajā rītā devāmies ceļā – tikties ar sniegu. Nolēmām braukt uz Falls Creek. Uzlecošā saule ātri žāvēja naktī dāsni izbārstītos ūdens pilienus, un kalnu grēdas lēnām atbrīvojās no lielajiem miglas apmetņiem, kas tiem bija aptinušies apkārt. Diena veidojas skaista – saulaina un ar zilām debesīm.

Silti saģērbušies, uzsākām ceļu. Vēl pirms braukšanas kalnā, bija jānodrošinās ar auto ķēdēm, kuras ceļa apledojuma gadījumā būtu jāliek uz riepām, tās varējām nomāt vietējā veikaliņā. Iekasējot naudu, pārdevējs sacīja, ka šādā skaistā dienā tās nebūs jāizmanto, bet jānomā ir. Kalni ir pazīstami ar savu mainīgo dabu, tā, ka jābūt gataviem jebkuriem laika apstākļiem. Krietnu laiku braucot pa serpentīnveidīgo ceļu, sasniedzam kalna pilsētiņu, un arī šeit bija jāizdod nauda – jānopērk ieejas biļete ziemas valstībā, bet tas bija tā vērts, jo aiz vārtiem beidzot sāk parādīties mazas sniega kupenas!

Tas ir pirmais īstais sniegs, ko redzu, dzīvojot šajā puslodes pusē, un tas ir pirmais sniegs, ko redz mans piecus gadus vecais dēls savā dzīvē! Un tas ir tikai prieka sākums. Braucot arvien tālāk un ceļoties augstāk, sniegs ir arvien vairāk, baltāks un parādās arī pirmie sniega vīri. Maziņi un mazliet pakusuši, bet ir!

Šeit ir tik karsti, jūtamies, kā būtu palikti zem milzīgām, karstām, baltām, spožām lampām. Sajūtas ir dīvainas, braucu taču uz aukstumu un tumsu, bet te, pār muguru tek sviedri, un labi ka automašīnā vēl no vasaras ir palicis pretiedeguma krēms. Lai arī paredzēts bērniem, zieķējam to uz sejas visi, lai neapdegtu.

Braucam ar ragaviņām daudz reizes. Uz kalna priecājas cilvēki no visas pasaules. Gan lieliem, gan maziem ir prieks un sajūsma. Kādā brīdī pat veidojas sacensības, kurš tiks ātrāk un tālāk lejā no kalna, un te visi – lieli vai mazi, no tuvām vai tālām zemēm ir vienādi, visus vieno prieks par sniegu!

Te var redzēt, ka cilvēki, kam bērnībā nav bijusi pieredze braukāties pa sniegotiem kalniem, ir jāapgūst kalna kultūra. To mācu arī savam dēlam, stāstot, kas ir jādara un ko nevajag darīt uz kalna. Nu, piemēram, nekāpt ragavās ar abām kājām, jo ragavas aizslīd prom un pats apkrīt. Nestāvēt kalna vidū ar muguru pret nogāzi, bet pēc iespējas ātrāk atbrīvot kalnu.

Kādā atelpas brīdī no braukāšanas pa kalnu dodamies uz kalna krodziņu. Mārtiņš paliek izpētīt sniegu. Lēkā, slidinās, vārtās, spiež to plaukstās un nevar izprast, kas tas ir? Vate tā nav, arī mākonis nē, ciets, auksts, birdens? Ļaujam bērnam izbaudīt, saprast...

Nākamajā dienā dodamies uz Mt. Hotham. Rīts pavisam gausi atbrīvojas no nakts biezās miglas segas. Šoreiz kalni izskatās kā spicas milzu cepures, kurās kūp daudz milzīgas pīpes. Pašus pīpētājus un pīpes nevar redzēt, bet dūmi, ko tās atstāj, ir milzīgi. Braucot kalnā, ainava noskaidrojas, un kalni rāda savas melnās muguras, kas šur un tur ietērptas baltās kažoka stērbelēs. Šī nav tik saulaina diena, un labi vien ir, jo vēl no iepriekšējās dienas vaigi mazliet kaist no spilgtās, karstās saules.

Mazliet izstaigājuši skaisto slēpotāju ciematiņu, pabraukājušies pa kalniņu, dodamies iekšā mežā. Tā vien liekas, ka mākoņi virs mūsu galvām ir kā spilveni, piepildīti līdz malām ar sniegu, tie aizklāj sauli, un šāda sniegota ainava bez spilgtas saules ļoti atgādina Latvijas mežu. Sniegs ir daudz – brienam pa kupenām, sniegs labi līp un mums izdodas uzvelt pašiem savu sniegavīru; līdzpaņemtais burkāns pārvēršas par degunu, un zari no vietējā meža kalpo par garām, izstīdzējušām rokām. Rādu Mārtiņam, kā var gulēt sniegā, veidojot auguma nospiedumus, un tad ir laiks kārtīgai pikošanās cīņai.

Sniegs ir tik daudz, ka varētu uzvelt milzu cietoksni, kur patverties no lidojošām pikām, bet nāk vakars, un laiks sāk strauji mainīties, sākas putenis, un visu redzamību pārņem balta pienaina, ļoti blīva migla, kas pēc mūsu domām apstādina visu rosīgo kalna dzīvi. Lēnām uzsākam ceļu uz savām pagaidu mājām lejā – ielejā. Braucot lejā no kalna, varam vien pēc iepriekš redzētā nojaust apkārtesošo ainavu. Kalns kā lielībnieks izrāda mums savu strauji mainīgo un vareno dabu.

Lai arī atbraucot mājās no lielās rosīšanās sāp visas maliņas, spirgtais kalna gaiss un spilgtā, dāsnā saule ir devusi dzirkstošu enerģiju un piedzīvotais uz kalna aizved tālās skaistās bērnības atmiņās!

Un tad es domāju. Kad dzīvoju Latvijā, katru ziemu sniegs bija par baltu velti, un tas mums – bērniem bija mīļš un dārgs prieks. Lai par to priecātos šeit, Austrālijā, tas ir ne vien mīļš un dārgs prieks sirdij, bet arī dārgs ģimenes maciņam.

Nu jā... lai, kurā pasaules pusē mēs būtu, sniegs ir sniegs, un bērnišķo prieku, ko tas mūsos modina, nav iespējams izmērīt ne ar kādām cilvēku izdomātām mērauklām!

Ingrīda Biezaite
Laikrakstam „Latvietis“