Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Visā pasaulē Kārļa Lapiņa ķirši

Referāts akadēmiskās vienības „Atāls“ 60. gada svētkos Adelaidē

Laikraksts Latvietis Nr. 551, 2019. g. 28. jūlijā
Baiba Haringtona (Harrington) -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

„Lapins“ ķirši. FOTO Maikls Haringtons (Michael Harrington).

Kārlis Lapiņš darbā. FOTO no Rutas Lapiņas Sostes personīgā arhīva.

Pie Okanagana ezera. FOTO Baiba Haringtona (Harrington).

Dzelzceļa tilts, pa kuru Lapiņš gāja uz darbu. FOTO Baiba Haringtona (Harrington).

Ella un Kārlis Lapiņi. FOTO no Rutas Lapiņas Sostes personīgā arhīva.

No kreisās: Baiba Haringtona, Ruta Lapiņa Soste. FOTO Maikls Haringtons (Michael Harrington).

Plāksne Kārļa Lapiņa piemiņai. FOTO Maikls Haringtons (Michael Harrington).

2011. gada janvārī bijām aizbraukuši uz Boag ģimenes ķiršu dārzu pusotras stundas braucienā no Adelaides. Ķiršu laiks jau gāja uz beigām, bet vēlo ķiršu raža bija bagāta. Ķirši bija lieli, sulīgi un garšīgi. Vizma Boag stāstīja, ka šo ķiršu šķirni sauc Lapins, kāda Kanādas latvieša vārdā. Austrālijā tā esot ražīga, plaši audzēta ķiršu šķirne. Varbūt pat nezinot, katru vasaru ēdam Lapins ķiršus?

Kopš tā laika, pērkot ķiršus, vienmēr prasu šķirnes vārdu, bet velti! Pārdevējs visdrīzāk paraustīs plecus un atbildēs, ka tie ir ķirši! Ābolu šķirnes – Granny Smith, Jonathan, Baltais Dzidrais un citas gan zinās! Kāpēc ne ķiršu šķirnes? Parasti pateiks, kur audzēti, un ka tie ir Dienvidaustrālijas ķirši, vai Tasmānijas ķirši, bet neteiks šķirni. Austrālijā ķirši ir un paliek tikai ķirši!

Internetā atradu, ka otrās pasaules kara bēglis, Latvijas agronoms Kārlis Otto Lapiņš, bija pionieris ķiršu koku attīstībā Kanādā, un Lapins ķiršu šķirne ir nosaukta viņam par godu. Pateicoties latviešu globālajam tīklam, sameklēju un apciemoju Kārļa Lapiņa vienīgo bērnu – Rutu Lapiņu Sosti  – Kelovnā, Britu Kolombijā, Kanādā. Trīs dienas 2016. g vasarā abi ar vīru baudījām Rutas viesmīlību un draudzību. Ruta dzīvo skaistā vietā Okanagāna ezera ielejā. Ap ezeru ir zaļi augļu dārzi un vīnotavas. Apkārtne ir skaista, bet ne visur zaļa. Tāpat kā Austrālijā, lietus maz līst, ir sauss, un draud ugunsgrēku briesmas.

Ruta uzauga Kelovnā. Toreiz tur bijušas kādas sešas latviešu ģimenes, kuras šad tad satikušās kādā parkā uz pikniku. Ruta 1967. g. Britu Kolumbijas Universitātē ieguva humanitāro zinātņu grādu, specializējoties angļu literatūrā. Pārvācās uz Toronto, nolika klavieru pedagoģijas grādu konservatorijā un strādāja valsts dienestā.

1996. g. Ruta ar vīru Einaru, dēlu un vecākiem atgriezās pie Okanagāna ezera Britu Kolumbijā. Kopš atgriešanās Ruta ar vīru vairākus gadus bijuši vienīgais latviešu pāris Kelovnā. Tomēr katru gadu sabraukuši jauktu laulību pāri un pie ugunskura svinējuši Jāņus ar pīrāgiem, desiņām un Jāņu sieru.

Par sava tēva panākumiem Ruta raksta: „Tēta jaunās šķirnes un to pēcteči ir ļoti pagarinājuši ķiršu sezonu – šīs šķirnes vienkārši gatavojas vēlāk un, kad pieliek klāt agrām šķirnēm, tad ķiršu sezona ilgst gandrīz divus mēnešus. (Protams atkarājas no rajona un vietējā klimata.) Tā ir milzīga priekšrocība audzētājiem (un ēdājiem!!), jo labi, svaigi ķirši ieņem lielu naudu, un ir padarījuši daudzus mūsu (šejienes) audzētājus bagātus. No mūsu rajona viņi 24 stundu laikā ar lidmašīnām ķiršus nogādā Eiropas un Āzijas tirgos, un pārdod dārgi. Jaunās šķirnes ir pārvērtušas visu ķiršu „industriju“ un tagad daudzi tās stāda.

Rutai ir tēva Kārļa Lapiņa Dzīves stāsts – 410 lappuses sīkā rokrakstā. Tēvs to bija sācis rakstīt, kad aizgāja pensijā, rakstījis bezmiega naktīs, un kā lielu pārsteigumu savā 90 gadu jubilejā pasniedza ģimenei. Ruta ir izmeklējusi nozīmīgas daļas un pārtulkojusi angļu valodā. Tēva stāsta tulkojums angļu valodā ir kādas 170 lappuses garš.

Kārlis Otto Lapiņš dzima 1909. g. 14. jūlijā lauksaimnieku ģimenē Vestienas Viļumēnos. Šis īpašums tagad pieder radiem. Vestiena ir mazs, skaists ciems pie Gaiziņkalna. Apkārtne ir kalnaina un senatnīga ar skaistiem ezeriem, laukiem un milzīgu plašumu. Kārlis bija vidējais bērns septiņu bērnu ģimenē. Vecāki cerēja, ka viņš pārņems saimniecību, bet Kārlis aizgāja uz dārzkopības skolu Bulduros. Kad skolu beidza, strādāja pienotavā un vēlāk dārzkopībā.

1933. g., strādājot kādā saimniecībā, Kārlis uz dārza celiņa satika Ellu Vītoliņu. Viņi sadraudzējās un 1936. gadā Vestienā apprecējās. Ella bija no Ropažu pagasta, beigusi Priekuļu Lauksaimniecības vidusskolu. Kārlis vidusskolā nebija gājis, toties vienmēr bija strādājis labā darbā. Pēc satikšanās ar Ellu 28 gadu vecumā, vakarskolā nobeidza vidusskolu. Pēc vidusskolas kāds paziņa Kārli pierunāja turpināt studijas, jo bez universitātes izglītības nevarēšot savas spējas pilnībā izmantot.

1937. g. bez kavēšanās sāka studēt lauksaimniecību un 1941. g. Jelgavas Lauksaimniecības Akadēmijā ieguva agronoma grādu. Latvijā pēc 1939./1940. gadu baigās ziemas, kad izsala aptuveni 75% no augļu kokiem, akadēmijā uzsāka pētījumus par izturīgiem, brīvi augošiem bumbieru sēklaudžiem. Kārlis pēc studiju beigšanas palika akadēmijā par asistentu dārzkopībā (1940.g. – 1944.g.) un pētīja augļu koku izturību salnā. (Dažas šķirnes salā ir izturīgākas, citas mazāk izturīgas. Ja pumpuri nosalst, tad nav ne ziedu, ne augļu.) Kārlim vienmēr interesēja augļu koku ziemcietības problēma – sala bojājumu un izturības pētīšana.

1944. g. februārī piedzima meita Ruta. Kara laikā Jelgavu sabumboja, Lapiņa diplomdarbs un pētījumu dati aizgāja bojā. Septembrī jaunā ģimenīte devās bēgļu gaitās. Ratus vilka zirgs Stella, un uz vezuma vanniņā gulēja mazā Rutiņa. Kārlis Lapiņš savā Dzīves stāstā raksta: „Kādu dienu ievērojām satiksmes troksni nākam no šosejas puses. Aizgāju skatīties. Šoseja bija pilna ar armijas transportu. Vācieši atstāja Vidzemi! Sajūta bija neparasti baiga. Briesmas tuvojās tieši un neatvairāmi. Izšķīros, ka brauksim uz Kurzemi. Ropažu mežzinim bija sieva kurzemniece. Viņa piedāvāja mums palīdzēt sameklēt pajumti Spāces pagastā.

Sasaiņojām drēbes un pārtiku ratos, ielikām Rūtu mazgājamā vanniņā vezuma virsū un 20. septembrī atstājām „Avotiņus“. Nu bijām jau sarāvuši saites ar drošu patvēruma vietu un atstājuši visu laicīgo mantu, atskaitot to, kas bija ratos. Diena bija jauka, bet lielgabalu dunoņa vēl tuvāk, tā kā baidījāmies, vai tiksim Rīgā un tai cauri. Pirmo nakti pavadījām Rīgā pie E. krustmātes Marijas. Piezvanīju Varītim, bet daudz neko nerunājām. Šī bija mūsu pēdējā saruna...

21.9.44. Otrā dienā braucām gar jūrmalu. Kādā vietā fronte bija ļoti tuvu, un mūs postenis novirzīja pa kādu mazu sānu ceļu. Dzīvības briesmas bija pienākušas pavisam tuvu. Nakti pavadījām kādas studentes, ...vecāku mājās Slokas tuvumā. Šī bija pirmā reize, kad (gandrīz) svešiniekiem bija jālūdz naktsmājas un palīdzība. Lūgšana un arī došana še nemaz nebija tik viegla. Varbūt bēgļi iegriezās pārāk bieži, varbūt viņi negribēja palīdzēt bēgļiem, lai vēlāk nebūtu pašiem jācieš, ka palīdzējuši fašistiem. Gulēju šķūnī uz vezuma, to sargādams. Pirmo nakti salu, uz vezuma Rīgā, pagalmā, skatījos spožās zvaigznēs.

Naktsmājās Dzirciema pagastā mums labprāt piedāvāja piemešanos ilgākam laikam. Vecie saimnieki, šķiet, vēlējās, lai mājās būtu kāds jaunāks vīrietis. Mēs gribējām vēl tālāk uz rietumiem.

Lielākos ceļos vietām bija dzīva armijas kustība. Stella baidījās auto, un dažkārt Rūta tikko nenokrita ar savu vanniņu no augstā vezuma. Dienas bija saulainas un samērā siltas, un Spāci sasniedzām bez lielākām klizmām.“

Kārlis Lapiņš ar ģimeni mēģināja tikt uz Zviedriju, bet tas neizdevās. No Liepājas 1945. gada janvārī ar vācu kuģi ieradās Gdaņskā. Latvijā palika Kārļa 4 māsas un vecākais brālis. Otrs brālis gāja bojā Sibīrijā. Vācijā karš vēl nebija beidzies, briesmas un bumbošana turpinājās. Vāciešiem trūka darba spēks, un viņi meklēja vīriešus zem 50 gadu vecuma. Lapiņš reizēm bēga, reizēm meloja, lai netiktu ņemts ciet. Kad maijā karš beidzās un Vāciju sadalīja zonās, Lapiņu ģimene paspēja izsprukt no komunistu zonas un ar vilcienu doties tālu uz rietumiem.

Vācijā bēgļu laikos Lapiņš strādāja par dārzkopības lektoru Baltijas Universitātē Pinneburgā un Hamburgā. Lekcijas sagatavot gājis grūti, jo trūka pieredze mācīšanā, kā arī sagatavota mācību viela. Lekcijas bija jāpasniedz vācu valodā, jo tā bijusi savstarpējā valoda latviešiem, lietuviešiem un igauņiem. Lapiņš vācu valodu mācījās privātās stundās un katru lekciju uzrakstīja vārdu pa vārdam.

1949. gadā Lapiņu ģimene emigrēja uz Kanādu. Sākumā strādāja augļu dārzos rietumu Kanādā, jo tas bijis vienīgais darbs, kurā varēja turēties kopā ar ģimeni. 1950. g. Lapiņu pieņēma valsts dārzkopības pētniecības stacijā Samerlandē, Britu Kolumbijā, no sākuma kā laukstrādnieku, bet vēlāk (1951. – 1953.) kā dārzkopības speciālistu.

Lapiņš bija ieradies Kanādā bez dokumentiem no Latvijas. Meklējot profesionālu darbu, bija atsaucies uz darba pieredzi Baltijas Universitātē. Tomēr viss bija jāsāk no sākuma un atkal jāiet universitātē. Daudz bija nokavēts! Citi studenti bija 20 gadus jaunāki. Lapiņš vienmēr bija ļoti centīgs, jo jutās atpalicis. Britu Kolumbijas Universitātē Vankuverā 1954. gadā ieguva maģistra grādu.

1953. gadā ilggadīgais augļu selekcionārs Valsts dārzkopības pētniecības stacijā Samerlandē, Arthur J. Mann, aizgāja pensijā. Lapiņš pieteicās uz šo darbu; bija pārsteigts, bet ļoti laimīgs, ka viņu pieņēma. Viņš bija ļoti pateicīgs par darba iespējām Kanādā, un ka kanādieši viņu visumā uzņēma labi un bez aizspriedumiem.

1955. gadā Lapiņš sāka pētniecības darbu kā augļu koku selekcionārs. Darbs bija pastāvīgs, alga laba, līdzekļi nodrošināti, un nu beidzot varētu pirkt vai būvēt māju. Kārlis un Ella apskatījās dažas mājas, bet nolēma paši būvēt savu. Viņi atrada 2 akru lielu īpašumu ar firziķu dārzu un burvīgu 180° skatu uz Okanagāna ezeru. Īpašums it kā bijis par stāvu, lai uzbūvētu iebrauktuvi uz mājvietu. Īpašumu tomēr nopirka, māju un iebrauktuvi uzbūvēja, un jau augusta beigās ievācās paši savā mājā. Mājai vēl nebija ne griestu, ne iekšējo sienu, ne nobeigtas grīdas, bet ģimene bija bezgala laimīga!

Darbā Lapiņš pieprasīja naudu saldētavai ar temperatūras kontroli, mikroskopam un siltumnīcai. Tā kā nodaļā nekādu instrumentu nebija bijis, naudu piešķīra. Lapiņš un iepriekšējais selekcionārs Artūrs (Arthur) Mann savā starpā draudzīgi zobojās. Lapiņš smējies, ka Artūram pētniecībai neesot bijis nekas vairāk kā mušu pletne! Artūrs atbildējis, ka viņa laboratorija bijusi ārā. Lapiņš atzinis, ka arī viņam labāk patīk strādāt ārā, bet gribot negribot esot arī laboratorijā jāstrādā.

Darbā uzdevums bija attīstīt labas ābolu, aprikožu, ķiršu un bumbieru šķirnes. Saldo ķiršu šķirņu attīstības programma Samerlandē bija sākusies 1936. gadā. Piecdesmitajos gados galvenais mērķis bija radīt šķirnes ar pretestību pret vīrusiem, vēlāk ar sala izturību un pagarinātu augļu sezonu. Arvien vairāk uzsvēra ķiršu vēlamās īpašības, kā – labu ik gada ražu, augļu kvalitāti, augļu lielumu, neiesprāgšanu lietū, neieplīšanu pie kātiņa, veiksmīgu uzglabāšanu, stingru mizu, izturību apstrādāšanā.

Lapiņam bija 45 gadi, un vairs tik 20 darba gadi palikuši. Bija jāsteidzas! Attīstīt jaunu augļu koka šķirni paiet kādi 15 gadi. Ruta stāstīja, ka tēvs strādājis dienu un nakti – garas stundas ar dedzīgu interesi. Mājās katru rītu kādos piecos vai sešos pirms brokastīm, vakaros pēc darba līdz vēlai nakts stundai un nedēļas nogalēs cītīgi lasījis zinātniskus rakstus angļu, krievu un vācu valodās. Pat no japāņu rakstiem spējis izlobīt informāciju. No sākuma bijis daudz jāmācās. Ruta stāstīja, ka „Mamma jau vienmēr atbalstīja viņu 100%, un vienmēr nostādīja viņa darbu pirmā vietā.“

Kādu dienu 1956. gadā, kad Ruta pārnāca mājās no skolas, māte lika steidzīgi sapakot koferi, jo vakarā bez kavēšanās bija jābrauc uz ziemeļiem. Tēvs no John Innes institūta Anglijā bija pasūtījis skābā ķirša putekšņus, tos tikko saņēmis, bet Samerlandē ķiršu ziedēšana bija nokavēta! Ziemeļos zied vēlāk. Lai nezaudētu veselu gadu, ģimene steidzīgi devās 4 stundu braucienā uz Salmon Arm ziemeļos. Tur drauga Jāņa Liepiņa dārzā paspēja ķiršu ziedus apputekšņot. Vēlāk, kad augļi bija nogatavojušies, tos pārveda uz Samerlandi un sēklas iestādīja. Pagāja vairāku gadu pacietīgs attīstības un audzēšanas darbs. Kociņi 4 – 5 gadu vecumā dod augļus, bet tie vēl labu laiku jānovēro.

Kārlis Lapiņš savās piezīmēs rakstīja, ka „Salmon Arm Jānim un Lūcijai Liepiņiem bija saimniecība, un Lamberta ķirsim bija daži simti ziedu vēl saziedēšanās stadijā. Krustojums deva ap 100 augļu un eventuāli ap 5 sēklaudžus. Viens no sēklaudžiem ražoja lielus augļus un pieņemamu kvalitāti un bija pašauglīgs – to nokristījām par Stellu. Šī bija pirmā pašauglīgā saldo ķiršu šķirne. Šķirnes pārbaudīšanā palīdzēja mans tehniķis Valdis Lejiņš.

Lapiņam bija laimējies! Neatlaidīgais, intensīvais darbs bija atmaksājies. Komerciāla ķirša krustojums ar mazvērtīgu, bet pašauglīgu ķirsi bija izdevies. Trīs latvieši – Liepiņš, Lejiņš, Lapiņš – katrs bija spēlējis svarīgu lomu Stellas ķiršu koka attīstībā. Jānis Liepiņš – ar savu augļu dārzu ziemeļos, Valdis Lejiņš – kā tehniķis un Kārlis Lapiņš – ar intensīvo zinātnisko darbu.

Samerlandē toreiz bija paradums jaunās šķirnes nosaukt vārdos, kuri sākās ar burtu S. Jautājums, – vai Stella ķirsis nosaukts sievas Ellas vārdā, ar burtiem St priekšā, vai varbūt zirga Stellas vārdā? Pat meita Ruta nezina atbildi!

Stella 1968. g. bija pirmā komerciālas kvalitātes saldo ķiršu šķirne visā pasaulē, kas bija pašauglīga. Stellas ķirsim nav vajadzīgi putekšņi no cita koka. Pietiek ar paša putekšņiem, lai veidotos augļi. Kanādas augu zinātnes žurnālā 1971. g. maijā rakstīts, ka kādos Stellas zaros, kuros ziedi bijuši kulē ietīti, izveidojušies ķirši. Arī pilnīgi izolētam kociņam bijuši ķirši.

Kopš tā laika Stella ir bijusi pašauglības gēnu avots selekcionāriem. Tika attīstītas Stellas pēcteču ķiršu šķirnes, kā piemēram Lapins, Sunburst un citas, arī pašauglīgas, kuras gatavojas vēlāk un ir pagarinājušas sezonu. Agrāk saldo ķiršu sezona bija īsa, varbūt dažas nedēļas, atkarībā no vietas. Tagad tā ilgst gandrīz divus mēnešus.

Visā pasaulē komerciālo saldo ķiršu audzēšana uzlabojās. Agrāk kādi 10% ķiršu dārza platības tika apstādīti ar mazvērtīgiem ķiršiem tikai putekšņu dēļ. Pašauglīgo ķiršu dārzos vajadzība pēc saderīgu mazvērtīgu ķiršu putekšņiem samazinājās. Tagad ķiršu dārzos vairs nav jāatliek lielas platības kokiem, kuru ķiršus nav pat vērts nolasīt!

Samerlandes izmēģinājumu stacija bija devīga ar iespējām paplašināt zināšanas. Atbalstīja piedalīšanos zinātniskās sapulcēs Kanādā, Amerikā un Eiropā. Lapiņš Eiropas ceļojuma laikā noskatījās, ka Itālija ir ideāla zeme augļu koku audzēšanai. Secināja, ka Kanāda, būdama tik tālu ziemeļos, nevar ar Itāliju sacensties, un tai vajadzētu koncentrēties uz vēlām šķirnēm.

Lapiņš ar Samerlandes algu un atbalstu 1965. g. Rutgers Universitātē sāka doktora grādu. Viņš pētīja gamma radiācijas iespaidu uz ābolu un firziķu pumpuriem dažādās stadijās. Šie mutāciju ierosināšanas pētījuma rezultāti ir pamatā līdzīgam darbam visā pasaulē, lai radītu labas, dzīvot spējīgas šķirnes.

Dažas Lapiņa jaunās augļu šķirnes ir radītas, apstarojot augu materiālu ar gamma radiāciju vai ar termāliem neitroniem, vai arī apstrādājot ar ķīmiskiem mutagēniem. Ar radiāciju eksperimentējot, izdevās pasaules pirmās mākslīgās augļu koka mutācijas, kuras ir stabilas – Compact Lambert ķirsis un Early Blenheim aprikozs. 1968. gadā 59 gadu vecumā Lapiņam piešķīra doktora grādu.

Samerlandē Lapiņš kā augļu selekcionārs nostrādāja 19 gadus (1955. – 1974.g.) un attīstīja kādas 15 jaunas šķirnes – trīs ir pasaules slavenas. Tās ir Summerred āboli un Lapins un Stella ķirši. Lapiņš darbu bija sācis mazā un pieticīgā nodaļā, bet darba pēctečiem 1974. gadā atstāja vienu no plašākām un modernākajām augļu koku attīstīšanas programmām visā pasaulē. Lapiņš 1976. – 1977. g. bija viesprofesors Minesotas Universitātē.

Ruta stāstīja, ka tēvs jau septiņdesmitos gados centās sūtīt materiālus, cik varēja, uz Latviju, lai dalītos ar informāciju, jo tur tā nebija pieejama. Viņš negribēja, ka Latvija atpaliktu dārzkopības un augļkopības attīstībā. Arvien brīvāk un vairāk sarakstījās ar Latvijas agronomiem, sūtīja sēklas un ziedputekšņus un nodibināja stipras saites. Latviešu Agronomu biedrības ārzemēs valdē Lapiņš vadīja apvienotos fondus, ar kuriem atbalstīja Latvijas lauksaimniecības studentus un mācību spēkus izglītības ceļojumos ārzemēs.

Pēc atvaļināšanās no darba Kārlis un Ella Lapiņi pārcēlās uz Toronto, lai būtu tuvāk meitai un latviešu sabiedrībai. Viņi bija laimīgi, ka varēja dzīvot vienā mājā kopā ar Rutas ģimeni un uzraudzīt mazdēlu Mārtiņu, kamēr abi vecāki bija darbā.

Lapiņš rosīgi darbojās Toronto Latviešu centra valdē un Svētā Andreja baznīcas draudzes padomē – līdzekļus vāca, dārzu veidoja, uzstādīja stipendijas, dziedāja Dainas korī. 1984. gadā Lapiņš uzsāka naudas vākšanas akciju stipendiju fondam, no kura augļiem piešķīra stipendijas jauniem latviešu studentiem. Ļaudis bijuši strādīgi un devīgi, un fonda $ 100 000 mērķi sasnieguši.

Ella bija liela rokdarbniece un audēja. Viņa noorganizēja jostas aušanu sienas segai Latviešu centra ieejas zālei. 88 tautiskas jostas piecu pēdu garumā, katra no cita rajona, tika noaustas un sašūtas lielā skaistā sienas segā. Ar nedaudz palīdzību Latviešu centra priekšā iestādīja rožu dārzu. Svinīgiem sarīkojumiem izšuva latviskus galdautus. Svētdienās, kamēr Lapiņš aizrautīgi strādāja Latviešu centra bibliotēkā, Ruta ar māti Ellu gatavoja azaidu – cepa virtuvē simtiem pankūku!

Kārļa Otto Lapiņa atzinības un apbalvojumi: Mūža biedrs Kanādas Dārzkopības zinātņu biedrībā; Amerikas Zinātņu enciklopēdijā American Men of Science; Lapins nosaukumu saldā ķirša šķirnei deva viņa bijusī darba vieta; 1981. gadā apbalvots par šķirnes Stella izveidošanu, atzīta par gada labāko šķirni; Latvijas Universitāte 1989. gadā Kārlim Lapiņam piešķīra goda doktora grādu; Amerikas Pomologu biedrība piešķīra 1992. gada Vaildera sudraba medaļu par izciliem sasniegumiem augļu koku selekcijā; Okanaganas ielejas ķiršu audzētāju apvienība 2003. g. piešķīra apbalvojumu, bet Lapiņš nevarēja ierasties, jo bija slims. Kad Ruta atnāca uz sanāksmi tēva vietā, visi ķiršu audzētāji piecēlās kājās, lai izrādītu tēvam godu. Lapiņš viņus bija padarījis bagātus!

Par savu tēvu Ruta raksta, ka viņš bijis „labsirdīgs, pacietīgs, kuriozs, strādīgs, ar mierīgu garu un ar humora izjūtu. Dabas mīļotājs, dārznieks, fotogrāfs, spēlēja klavieres un baudīja Bētovena mūziku svētdienas rītos. Dziedāja koros piecos Dziesmas Svētkos kopā ar mani Amerikā un Eiropā.“

Kārlis Otto Lapiņš 2004. gadā aizgāja viņsaulē; Ella Lapiņa – 2010. gadā un Rutas vīrs – Einars Soste 2016. g. Rutai ir milzīgs prieks, ka varēja savu vecāku pelnus aizvest mājās un apglabāt Vestienas kapsētā pie Kāla ezera, netālu no Viļumēniem. Rutas dēls Dr. Mārtiņš Varis Soste medicīnas laukā Toronto Universitātē pēta audzēja – vēža šūnas, un abi ar sievu audzina dēlu.

Pašauglīgais saldais ķirsis Stella un tā pēcteči ir visā pasaulē.

Baiba Haringtona (Harrington)
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com