Cēsīs ziedēja liepas...

Palielināt / Enlarge

Pie Cēsu stacijas. Priekšā no kreisās: Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs, Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida un Latvijas prezidents Raimonds Vējonis. FOTO Indulis Zvirgzdiņš.

Palielināt / Enlarge

Vīri, kas vēlāk piedalījās kauju rekonstrukcijā. FOTO Indulis Zvirgzdiņš.

Palielināt / Enlarge

Bruņuvilciens no Igaunijas. FOTO Indulis Zvirgzdiņš.

Liepu ziedu smaržu sestdienas rītā sajutu pie Cēsu stacijas it stipri, citugad tas noticis kādu nedēļu vēlāk. 22. jūnijā te atzīmēja 100gadi kopš igauņu un latviešu karavīru smagajām 1919. gada vasaras cīņām pret landesvēristiem un vācu brīvkorpusu. Igauņus kā pirmos pieminēju, ne tikai ievērojot alfabētu. Viņu spēki bija salīdzinoši lielāki. Latvijas armiju (oficiāli tā izveidota vēl pāris nedēļas vēlāk) šeit pārstāvēja daļa no Cēsu pulka, pārējie Ziemeļlatvijas brigādes vīri atradās Latgales frontē pret lieliniekiem, arī citās Vidzemes vietās. Kurzemes brigāde, kas vēl pirms mēneša kopā ar landesvēristiem karoja Rīgas virzienā, gatavojās cīņām Latgalē.

Tā nu svinīgajos pasākumos līdzās stāvēja Latvijas prezidents Raimonds Vējonis un Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida. Taču man zīmīgi likās tas, ka uzrunā pie stacijas Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs lasīja izvilkumu no sava vectēva, Cēsu pulka skolnieku rotas dalībnieka Jāņa Rozenberga (1901-1966) atmiņām. Dzimšanas gads rāda, ka puisis tolaik nebija obligātā iesaukuma vecumā, tātad brīvprātīgais kā lielākā daļa Cēsu skolnieku rotas jauniešu. J. Rozenbergs vēlāk mācījās Mākslas Akadēmijā; ar viņa līdzdalību trīsdesmito gadu beigās Cēsīs tapa piemineklis skolnieku rotai.

Divreiz celts Uzvaras piemineklis Cēsu Vienības laukumā. Pirmais, arhitekta Paula Kundziņa projektētais, nostāvēja no 1924. – 1951. gadam. Tā līdzinieks atjaunots 1998. gadā. Atšķirībā no pirmā, tam uzraksti latviešu un igauņu valodā, divdesmitajos gados kaimiņu valsts palīdzība ne vienmēr pietiekoši pieminēta. Igauņi Cēsu kaujas vērtē par smagākajām savas zemes brīvības cīņās. Šodienas pieminekļa priekšā laukums lielāks nekā pirms 95 gadiem – ir citas transportlīdzekļu vajadzības. 22. jūnijā laukumā notika armijas parāde, kurā piedalījās ne vien latviešu un igauņu vīri, bet arī pārējo NATO valstu Latvijā izvietoto karaspēka vienību pārstāvji, pēc tam turpat notika svētku koncerts. Savukārt Rīgas ielā varēja skatīties dažādas ainas no cēsenieku un karavīru piedzīvotā pirms 100 gadiem. Rožu laukumā jaunieši stāstīja, kā tie šodien uztver senos notikumus.

Vēlā pēcpusdienā Pirtsupītes gravā starp Pils parku un Cēsu slimnīcu tika izspēlēta kauju rekonstrukcija. 1919. gada jūnija sākuma un priekšjāņu notikumi bija saspiesti pusstundā, ietverot gan zaudējumus, gan uzvaru. Turpat blakus Cēsu Lejas kapos atrodas 1927. gadā pēc Augusta Jullas projekta atklātais piemineklis Pirmajā pasaules karā un brīvībās cīņās kritušajiem. Satiku tur fotovēsturnieku Pēteri Korsaku; viņš atcerējās, kā pirms 30 gadiem kompartijas komitejā iestājies par pieminekļa atjaunošanu sākotnējā skatā.

Bet pie stacijas uz rezerves sliedēm jau nedēļu apskatei stāvēja no Igaunijas atceļojušais bruņuvilciena atdarinājums – lokomotīve un četri vagoni. Līdzīgam vilcienam nozīmīga loma bija cīņās pirms 100 gadiem.

Indulis Zvirgzdiņš
Laikrakstam „Latvietis“