Ivars no Rīgas

Palielināt / Enlarge

Ugunskurs pie ezera. FOTO no Ivara Štubja personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Pie ezera. FOTO no Ivara Štubja personīgā arhīva.

Šomēnes es mazliet kavējos ar savu rakstu, bet laikam vēl paspēšu iesniegt Ciema Avīzītei. Pēdējās nedēļās ir bijis tā, ka dzīvība ir pēkšņi radusies Rīgā, un līdzi ar to mans grafiks sāk piepildīties. Pēkšņi sākās mēģinājumi, projekti un lēnam – uzstāšanās. Krogi ir atvērti, un vairākas Eiropas valodas ir atkal dzirdamas Vecrīgas ielās. Bet visslabākā lieta manās acīs ir, ka dzīvā mūzika atkal skan vairākās vietās!

Lielākoties ES valstu robežas ir atvērtas, un cilvēki drīkst ceļot un braukt brīvdienās. Bet šis nenozīmē, ka viss ir tagad tā, kā kādreiz bija. Vēl arvien ir jāuzmanās par otro vilni, un ir vēl ierobežojumi uz cilvēku pulcēšanās skaitļiem. Esmu dzirdējis, ka Melburnā ir varbūt sācis Covid otrais vilnis. Es ļoti ceru, ka šis būs apturēts ātri un efektīgi. Būtu traģiski, ja atkal būtu jāiet uz pilno lockdown gan Austrālijā, gan Eiropā. Mūziķi un uzstāšanās vietas ir knapi izdzīvojušas līdz šim, un, ja atkal viss apstāties, daudziem tā būtu pēdējā nagliņa zārkā. (Nezinu, vai šim sakāmvārdam ir nozīme latviešu valodā.)

Bet nu skatīsimies uz optimistisko pusi. Austrālijā lielākoties apgabali ir atvērti, kā arī Eiropā. Jūlijā man ir dažas uzstāšanās gan solo, gan ar grupām, kur es tagad esmu iestājies kā ģitārists!

Laiks ir bijis ļoti karsts pēc Latvijas mērogiem, un mūsu bēniņu dzīvoklis ir tiešām tā kā pirts. Es skatos, ka mērītājs rāda 29°C iekštelpā, kad ārā ir 22°C. Bet nu, izņemot 24 stundu pirti, Latvijas vasara ir tiešām skaista. Pat vasaras lietus ir silts, un saulīte ir maigāka un mīlīgāka nekā Austrālijā. Daba ir tik dzīva, un kaut kā arī ezermalas odu un dundura bars iedvesmo uz nostalģiju.

Saulgrieži un Jāņi bija citādāki šogad. Parasti Daugavmalā ir lielie koncerti un Dzegužkalnā tradicionālās ielīgošanas. Šogad Latvijas valdība prasīja visiem, lai svinētu Jāņus mazās grupās ar ģimeni un tuviniekiem privātās pasākumos. Mēs ar dažiem draugiem aizbraucām pavadīt dažas dienas Latgalē. Mūsu draugs daudz gadus dzīvoju Šķeltovā, un tur viņa ģimenei pieder zemes gabalu pie ezermalas, kur var kurināt uguni, makšķerēt un dzīvot teltīs. Visur apkārtnē jau bija gatavas meža zemenes, un vakaros mēs uzcepam šašlikus uz ugunskura un dzērām garšīgo Latvijas alu un, kā vienmēr Latgalē, – mazliet šmakavku.

Jau līgo vakarā mēs bijām atpakaļ Rīgā. Mūsu draugiem bija jāspēlē privātajā koncertā. Es ar Lailu satikāmies ar viņas brāļiem. Mums vakariņās bija kotletes, un tad izdomājām braukt uz Mežaparku pasēdēt pie Ķīšezera. Mēs nebijām vienīgie ar šo ideju, un kamēr lēnam saulīte pusnaktī aizmuka aiz mežiem, cilvēki dedzināja ugunskurus gan mežā, gan ezermalā, un salūti skanēja nakts zilajā pustumsā.

Nu šie biji tādi citādāki Jāņi, bet vēl arvien jauki un garīgi atsvaidzinoši. Es ceru turēt šo garīgo stiprumu un cerēt uz spožo nākotni mums visiem.

Ivars
30.06.2020., Rīgā
Laikrakstam „Latvietis“