1940. gada 17. jūnija okupācijas atcerē

„Bet jāpiepildās vārdiem, kas rakstīti viņu bauslībā: tie Mani velti nīduši!“ (Jņ. 15, 25)

„Mēs visi bijām ļoti priecīgi, ka lietuvieši, latvieši un igauņi atkal kļūs padomju valsts sastāvdaļa. Tas nozīmēja mūsu teritorijas paplašināšanos, mūsu iedzīvotāju skaita pieaugumu, mūsu robežu nostiprināšanu un garās Baltijas jūras piekrastes iegūšanu.“ (Ņikita Hruščovs)

Emocijas

Ar ko mums saistās 17. jūnijs? Pazemojums, kauns, mijas ar sašutumu, bezspēka apziņa milzīga pārspēka priekšā. Šai atcerei tradicionālais- „Godināt varoņus, nožēlot upurus“ neder. Varoņu nebija, bet upuru bija pārāk daudz, lai tos uzskaitītu, vai arī viens, kas ietvēra visus – Latvijas valsts!

Apjēgsme

Līdzās šai emocionālajai uztverei jābūt arī tā apjēgsmei. Tas prasa prāta un gara piepūli – saprast notikušo, ieraudzīt to kopsakarībās un mērogos, atbildēt uz jautājumiem: kas, kāpēc, kur, kad, ar kādiem līdzekļiem un kādām sekām notika?

Kuri?

Var mēģināt meklēt vainīgos mūsu pusē un inkriminēt dažādas vainas Vilhelmam Munteram un Kārlim Ulmanim; var mēģināt atrast nodevību ģenerāļa Jāņa Baloža (1881-1965) rīcībā; var norādīt uz padomju aģentiem Vili Lāci (1904-1966)¹, žurnālistu Pēteri Blauu (1900-1971)², ģenerāli Robertu Kļaviņu (1885-1941).³ Bet neaizmirsīsim arī otru pusi – bendi Andreju Višinski (1883-1954) un traģēdijas scenārija galveno režisoru – Josifu Visarionoviču un viņa palīgus.

Kādēļ? – PSRS

Krievijas IV impērija PSRS formā jau tradicionāli savu drošību meklēja iekarojumos; komunistiskā ideoloģija tai piegādāja paranoidālo mītu par visaptverošu kapitālistu sazvērestību pret sociālisma citadeli. Šo impērijas nostalģisko, bet agresīvo simptomu dzirdam Ļeva Mehlisa (Лев Захарович Мехлис, 1889-1953), Pravdas redaktora, Sarkanarmijas politpārvaldes priekšnieka vārdos: „Balstoties uz Staļina teoriju par sociālistisku valsti, kas atrodas kapitālistiskā ielenkumā, mēs panāksim proletāriskās revolūcijas uzvaru visā pasaulē. Ja otrā imperiālistiskā kara smaile būs vērsta pret pasaulē pirmo sociālistisko valsti, tad pārnest karadarbību pretinieka teritorijā, izpildīt savu internacionālo pienākumu un pavairot padomju republiku skaitu.“⁴ Uzstādījums bija liels, – gūt visu Eiropu, ne mazāk! Bet tik lielam darbam vajadzēja sabiedroto. Tāds atradās – nacistiskā Vācija, ar gluži līdzīgu cilvēknīšanas ideoloģiju. Bet ar kompanjonu jādalās. Molotova – Ribentropa līgums Hitleram iedalīja Rietumpoliju, Staļinam – Austrumpoliju, Somiju, Besarābiju un Baltiju (Staļins pēc savas iniciatīvas paņēma arī Bukovīnu). Par Krievijas rīcību Baltijā Molotovs teica: „Padomju valdība uzskata, ka vislabākais paņēmiens, kā aizstāvēt padomju intereses Baltijā .. ir palīdzēt strādnieku kustībai gāzt marionešu režīmus.“⁵

Kādēļ? – Latvija

Lai saprastu Latvijas situāciju, skatīsim 1940.gada Eiropas politisko karti – Vācija ir okupējusi Norvēģiju, Dāniju, Beniluksa valstis, Rietumpoliju, sakāvusi Franciju un veiksmīgi cīnās pret Angliju, tās sabiedrotā PSRS uzvarējusi Somiju, okupējusi Austrumpoliju. ASV ietur izolacionistisku politiku. Mums nebija rietumvalstu garantiju, un Polijas piemērs rāda, ka tās nelīdzēja. Tā objektīvi bija bezizejas situācija.

Mēs esam raduši optimistiski domāt, ka vienmēr ir kāda izeja, bet te izvēle bija starp diviem nāves veidiem: pretoties un tāpēc mirt ar godu uzreiz vai nepretoties un mirt ar negodu, bet cerot, ka daļa tautas kaut kā tomēr izdzīvos. Vai tas bija pareizi, vai nepareizi? Lai katrs pats to izlemj. K. Ulmanis sacīja: „Ja man būtu tikai 1% cerību, ka pretošanās krieviem mūsu tautai varētu nākt par labu, es to nekavējoties darītu. Bet man šī viena procenta nav! ...Anglija un Francija mūs atstāja savam liktenim. ...No kurienes mēs varam gaidīt sev palīdzību? .. Tādos apstākļos iet uz pretošanos nav aizsargāšanās, bet pašnāvība. Bet mēs vēl gribam dzīvot!“⁶

Katram pa tankam!

PSRS pievilka pie Baltijas valstu robežām neapstrīdamu argumentu – 200 000 karavīru, 1000 tanku, 500 lidmašīnu, Rīgas līcī iebrauca Baltijas kara flotes kuģi. Tas bija 100:1 samērs. Tas izsaka visu. Katrs, kas ko saprot militātzinātnēs, zina, ka jau attiecība 1:5 ir problemātiska, 1:10 prasa izcilu meistarību, bet 1:100 nav pa spēkam pat Holivudai. Ņemsim vērā, ka PSRS vienai bija vairāk tanku kā visām pasaules valstīm kopā – pāri par 28 600! Latvijas mierlaika armijā tolaik bija 25 000 vīru, tātad katram pa 1,144 tankiem! Dzirdam, ka vajadzēja dot vismaz goda zalvi. J. Stradiņš par tās cenu saka, tā „varētu kļūt par nācijas pašnāvību. Latvijas jaunekļi armijā, viņu piederīgie... būtu deportēti nevis 1941. gada jūnijā, bet jau pirms gada, daudzi būtu nošauti, to rāda ...Katiņas mežs⁷, ko mērogu ziņā nevar salīdzināt ar Liteni. Dzīvā spēka zaudējumi Latvijai pretošanās gadījumā būtu bijuši nesalīdzināmi lielāki, apdraudēta būtu latviešu nācijas saglabāšanās vispār.“⁸

Saprašanās

V. Munters (1898-1967) pēc PSRS ultimāta saņemšanas situāciju skaidro šādi: „Sveša karaspēka atrašanos mūsu teritorijā .. jāsaprot kā pagaidu parādību, un ka kara beigas atkal izmainīs stāvokli ...mēs sapratām, ka jāsamierinās ar nepieciešamību pakļauties spēkam, ar sāpošu sirdi ... Jāpiekrīt noteikumiem, kurus mēs brīvprātīgi nekad nebūtu pieņēmuši.“⁹ Un: „Visu triju valdību principiālā nostāja bija vienāda: To, ko vajag dot, dot bez vilcināšanās un ar „smaidu sejā“, bet tur, kur tika skartas svarīgas intereses, nepiekāpties.“¹⁰ Diemžēl nepiekāpties izdevās tikai nenozīmīgos punktos. „Ar lojālu pakļaušanos okupantu prasībām K. Ulmanis turpināja agresora nomierināšanas un viņa prasību izpildīšanas politiku, tā cerot saglabāt kaut ko no Latvijas valsts.“¹¹ Līdz pat pēdējam brīdim dominēja priekšstats, ka gan jau kaut kā sapratīsimies ar PSRS. K. Ulmanis cerēja, ka Latvija politiski varēs tapt par Mongolijas tipa protektorātu. Bet notiekošais bija bendes un upura saprašanās. Pat, ja upuris pazemīgi izpilda bendes rīkojumus, tas neko nemaina viņa rīcībā, tikai nedaudz to atvieglina. Ja bende būs pie laba prāta, tas varbūt pateiks paldies!

Protams, mēs tagad esam gana gudri, lai zinātu, ko Latvijas valdībai vajadzēja un ko nevajadzēja darīt.

Nevajadzēja

1. Nevajadzēja paļauties PSRS politretorikai. Pravda 1939. gada 6. oktobrī par bāzu līgumu¹² rakstīja: „Padomju valdība ciena citu valstu neatkarības un suverenitātes tiesības. .. Noslēgtie līgumi ar Igauniju un Latvija rāda, cik saudzīgi PSRS izturas pret mazo valstu tiesībām ...PSRS mērķis ir vispārējs miers.“¹³ Bet 1941. gada 20. jūnijā iepretim prezidenta pilij nostājās Baltijas kara flotes lielākais kreiseris Kirov ar pret pili vērstiem lielgabalu stobriem, Daugavmalu rotāja padomju tanketes. Ar savu rīcību PSRS pārkāpa 1920. gada Latvijas – Krievijas miera līgumu, Tautu savienības statūtu X pantu, 1928. gada Briāna-Keloga paktu, 1932. gada Latvijas – PSRS Neuzbrukšanas līgumu, Londonas 1933. gada Konvenciju par agresiju, 1934. gada Protokolu par 1932. gada Neuzbrukšanas līguma pagarināšanu, 1939. gada Savstarpējās palīdzības paktu (un vēlāk PSRS parakstītās 1949. gada Ženēvas konvenciju, 1974. gada ANO Agresijas definīciju).¹⁴

2. Nevajadzēja demoralizēt un krāpt tautu.¹⁵ A. Grīns (1895-1941) tūlīt pēc bāzu līguma Brīvajā Zemē sludināja, ka „mēs no kaimiņiem, kuru starpā jau deviņpadsmit gadu pastāvējušas korektas un labas attiecības, tagad esam kļuvuši par sabiedrotajiem.“¹⁶ 1939. gada 12. oktobrī K. Ulmanis teica: „Mūsu valsts ir iekšēji un ārēji neatkarīga un brīva un tāda arī paliks.“¹⁷ Daudzi no tiem, kuriem viņš veltīs neaizmirstamos vārdus: „Palieciet savās vietās!“, nepaliks tajās, bet tiks pārvietoti – vispirms uz čekas pagrabiem, tad uz kapiem vai Sibīriju.

3. Nevajadzēja ieslīgt tautu degradējošā K. Ulmaņa glorifikācijā. Vēl 1939. gada 15. maiju atzīmējot, Aspazija (1865-1943) vārsmo:

„Nu nācis viņš, tas ilgu laiku gaidīts.
Viņš nācis it kā pašu dievu raidīts,
Ar neredzamu aureolu svaidīts.
Viņš pirmais radīšanas vārdu teicis,
Viņš nikno pūķi veicis
Un brīvo Latvi atpestīdams sveicis.“¹⁸

Valodnieks profesors E. Blese (1892-1964) iet tālāk: „Prezidenta personībā mēs redzam augstāko pilnvērtību – tādu pilnvērtības pakāpi, kāda lemta tikai dažiem Dieva un Laimas izredzētiem. ...Viņš līdzinās teiksmainajam grieķu tēlam – Midam, kam viss kļuva par zeltu, pie kā viņš pieskārās... Par zeltu – gan materiālā, gan garīgā nozīmē kļūst arī viss tas, kam pieskaras ar sava gara darbību prezidents.“¹⁹

No tā solis līdz Sabiedrisko lietu ministra A. Bērziņa (1899-1977) secinājumam: „Lai neviens nešaubās par valsts valdības rīcību un neprasa, vai tā nebūtu labāki vai citādi. Nekad neprasiet: kāpēc un kādēļ? Uzticīgs cilvēks atbild bez stomīšanās, kā karavīrs – klausos, es pildīšu.“²⁰ No pilsoņa vairs netiek sagaidīta domāšana, tik refleksi.

Vajadzēja

1. Vajadzēja nopietni rūpēties par Baltijas valstu vienību. Bet mēs nepratām vienoties. Z. Meirovica (1887-1925) cerētā plašā Baltijas savienība (Polija, Lietuva, Igaunija, Latvija, Somija) pēc vēsturnieku un politiķu domām būtu varējusi būt reģionāls bloks kā pret vācu, tā krievu agresiju, bet tas neīstenojās valstu interešu atšķirību dēļ. Poļi un lietuvji strīdējās Viļņas dēļ, Somija orientējās uz Skandināviju, latvieši beigās nespēja vienoties pat ar igauņiem. Savu lomu spēlēja arī cilvēciskais faktors. Britu militārais atašejs H. Loids „konstatēja, ka Baltijas valstu vadītāji bija pārlieku apsēsti no sava svarīguma un tajā pašā laikā smagi cieta pieredzes trūkuma dēļ. Viņi bija apsēsti arī no savstarpējās sacensības un skaudības tieksmēm, kas radīja asumus un sarežģījumus savstarpējās attieksmēs, no kurām īsti valstsvīri un komandējošie virsnieki būtu izvairījušies, harmonijas labā apspiežot savus atšķirīgos ieskatus.“²¹ Beigās mūs paņēma pa vienam.

2. Vajadzēja vairāk rūpēties par valsts drošību nekā par materiālo labklājību. Šajā sakarā saglabājies interesants K. Ulmaņa izteikums: „Gadījumā, ja izceltos karš starp Vāciju un Krieviju, Latvija tikpat nebūtu spējīga neko darīt, lai aizsargātos. Tādēļ vislabākais ceļš nacionālās patstāvības saglabāšanai nākotnē esot tāds, ka jāceļ zemes materiālā labklājība un arī kultūra līdz tādam līmenim, lai tauta to vienmēr atcerētos un glabātu sirdīs šī laika piemiņu, vienalga, kas arī notiktu.“²² Lai arī beidzamos gados militārie izdevumi pieauga, taču lielvalstis vairs nevēlējās pārdot ieročus, jo tie bija nepieciešami pašām. Tauta arī netika gatavota pagrīdes un armija – partizāņu cīņai. Turpretim Čerčils, neskatoties, ka vācu izsēšanās Lielbritānijā bija maz iespējama, sagatavoja vairākus pretestības centrus un apmācīja militārām cīņām pat zemessardzi.

3. Valdībai vajadzēja izmanot iespēju emigrēt, lai vadītu cīņu no ārzemēm, kā to izdarīja poļi. Ētisku apsvērumu dēļ K. Ulmanis atteicās to darīt, un līdz ar viņu arī valdība. K. Ulmanis teica: „Velti jūs meklējat argumentus, lai mani pamudinātu atstāt Latviju. Es to nedarīšu. Es nedošu nevienam iemeslu teikt, ka Ulmanis bijis ar latviešu tautu tās labajās dienās, bet pametis to grūtajā likteņa stundā. ..Es rīkojos tā, kā to pavēl man sirdsapziņa. .. Palikšana Latvijā ir pēdējais pakalpojums, ko es tautai vēl varu izdarīt.“²³ Tā bija upura ētika, ne cīnītāja gudrība. „Ulmanis bija gudrs politiķis, bet viņa politikas pēdējā cēlienā politiķa instinkts viņu bija atstājis – slavenais teiciens „es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās“ bija kļūda. Nepaliekot savā vietā Rīgas pilī, bet dodoties uz ārzemēm, Ulmanis būtu varējis ko vairāk darīt Latvijas labā.“²⁴

4. K. Ulmanim vajadzēja ļaut emigrēt visiem, kas jutās apdraudēti. Tā vietā viņiem tika atņemtas ārzemju pases un slēgti banku konti.

Secinājums?

Ko varam secināt? Var piekrist Ulmanim, ka „tas nenotiek mūsu vainas dēļ. Mēs esam darījuši ko spējuši, kalpojot tēvzemei. Tāds ir visu tautu liktenis, bet sevišķi to, kas dzīvo Baltijas jūras austrumu krastā.“²⁵

20 gadi bija par maz, lai atkoptos no 1. pasaules kara, Brīvības cīņām, izveidotu valsti un vēl spētu to militāri nostiprināt. Mēs paveicām daudz, bet ne visu. Bet, ja gribam ko pārmest K. Ulmanim, lai palūkojamies uz savu valsti un tās veikumu šodien.

Tālākās sekas

Kādas bija mūsu valsts bēru tālākās sekas? Pilna sovjetizācija: viltotas vēlēšanas, brīvprātīga iestāšanās PSRS, Baigais gads, 14. jūnija deportācija.

Vēl tālākās sekas

Tomēr tas bija velti! Vispirms politiski, jo anektējot Baltijas valstis, Padomija nostiprināja agresora slavu, ko tā ieguva, uzbrūkot Somijai. Nu tā zaudēja beidzamās starptautiskā prestiža atliekas.

Tas bija velti arī no militārā viedokļa, jo, Vācijas – Krievijas karam sākoties, Sarkanarmija muka no Latvijas, un viņiem zeme dega zem kājām. Līdz ar vācu karaspēku tos vajāja par Baigajā gadā pieredzētajām zvērībām un 14. jūnija deportāciju sadusmotie latvju partizāni.

Vistālākās sekas

Un vissvarīgāk – tas bija velti no garīgā viedokļa. S. Kurtua šādi noslēdz Komunisma melno grāmatu: „Viss necilvēcīgais ir bezjēdzīgs un velts. Jā, jā, jā, pilnīgas necilvēcības triumfa laikā kļuva acīmredzami, ka viss varmācības radītais ir bezjēdzīgs un velts, ka tas pastāv bez nākotnes, bez pēdām.“²⁶

Pati Staļina un lielinieku radītā ļaunuma sistēma nebija dzīvotspējīga. Viņa rokaspuiši, izbijušies no viņa piedraudētajām kārtējām represijām, viņu noindēja. Sistēma agonizēja dažus gadu desmitus, kas no vēstures kopējā plūduma ir nedaudz, tad sabruka. Tās radītājs ļaunums to saēda no iekšienes.

Tas nozīmē – velti ir mēģināt kropļot Dieva radīto cilvēka dabu, pakļaujot to sociāliem eksperimentiem, gribot radīt komunisma gaišajām tālēm paredzēto jauno cilvēku. Cilvēks no Dieva ir radīts brīvībai, „jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti“ (Gal. 5, 13) un velti ir gaidīt, ka tas labprātīgi atteiksies no šīs Dieva dāvanas. Neviens aiz laba prāta nevēlas kļūt par vergu. K. Ulmanis sacīja: „Virs zemes nav tādas varas, kas no latviešu sirdīm spētu izraut neatkarīgā, brīvā valstī nodzīvotos gadus. Mūs var apspiest, mūs var šaut, bet, kamēr vien kāds latvietis dzīvos, dzīva būs arī dziņa pēc tiesībām un brīvības, pēc savas valsts.“²⁷

Ir neiespējami uzvarēt Dievu un Viņa gribu, Viņa pasaules iekārtojuma pamatus. Cilvēkam tiek dota fiziska vieta, kur dzīvot, – pasaule. Tāpat kā atsevišķam cilvēkam, tā tautai nepieciešama sava teritorija. Ja Dievs „licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu, un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu“ (Ap. d. 17, 26-7), tad tas nozīmē, ka tautai ir jāspēj šajā Dieva dotajā vietā rīkoties brīvi, svešas varas neapspiestai.

Jā, mēs bijām uzvarēti un pakļauti 50 gadus. Bet mēs kā tauta nebijām salauzti. Sākoties Atmodai, mēs spējām atgūt neatkarību. Arī mēs, kristieši, sajūsmināti dziedājām Dievs, svētī Latviju!, apzinoties, ka Latvija ir Dieva dāvana, tāpēc jau mēs to mīlam. Piederība tai un tās mīlestība līdzīgi bauslībai kā Dieva radības kārtība ir rakstīta uz mūsu sirds plāksnēm. Kāpēc lai mēs gribētu par komunisma gaišās nākotnes lēcu virumu atteikties no Dieva dāvanas un nevēlēties atgūt savu valsti? Veltīgas ir ļaunuma pūles uzveikt Dieva gribu, nostājoties pret Viņa nodomiem.

To visspilgtāk redzam Dieva Dēla Kristus dzīvē. Jēzu vajāja, nepatiesi apsūdzēja, notiesāja, spīdzināja, pazemoja, lēma mokpilnai nāvei, bet tas viss nelīdzēja pret Dieva nodomu. Trešajā dienā Dieva Dēls augšāmcēlās, jo ļaunumam un velnam nav varas pār Viņu. Kristus augšāmcelšanās uzskatāmi parādīja, ka Dieva taisnībai un mīlestībai pieder pēdējais vārds, „jo mēs neko nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību.“ (2. Kor. 13, 8)

Pēc daudzām varmācīgo režīmu nodarītajām sāpēm, mokām, ciešanām rezultāts it viens un tas pats: tas ir velti! – jo Dievs ir un paliek Dievs, tādēļ arī Viņa radība – cilvēks ir un paliek cilvēks, tos neviena vara nespēj mainīt!

Bet tas, kas nav velti – ir kalpot Dievam un Kristum. Ja nu mēs esam likuši savas valsts himnas sākumā cēlo vārdu Dievs, tad apzināsimies, ka tā ir liela privilēģija un dāvana kalpot Viņa Dēla Jēzus Kristus evaņģēlijam!

Mācītājs Guntis Kalme

Vēres

1. V.Lācis iesāka sadarbību ar Krievijas specdienestiem jau 1928. gadā. Par Viļa Lāča personības „ēnas“ pusi, kas bija nodevīga pret savu tautu un kalpoja komunistu režīmam, parakstot deportāciju pavēles, sk. http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/12491/zalite-atmasko-laci. Rihards Kalvāns raksta: „Lācis ir līdzvainīgs ne tikai pie 35 828 cilvēku nošaušanas, arestēšanas vai deportēšanas (1940 - 1941), bet arī pie to 49 596 cilvēku, kam laimējas atgriezties no 1955. līdz 1963. gadam, saimnieciskas iznīcināšanas, par ko liecina viņa paraksts zem lēmuma (1954) par izsūtīto mantas un īpašumu konfiscēšanu.“ http://zagarins.net/jg/jg251/JG251_gramatas_Ekmanis.htm

2. Sk. http://zagarins.net/jg/jg251/JG251_gramatas_Ekmanis.htm

3. „IeTK rezidentūra uzmanīgi noskaidro [ģen.] Baloža turpmākos nodomus .. . Noskaidrošana notiek caur aģentūru un ar aģentūru sasitītajiem atvaļinātajiem ģenerāļiem – Dambīti, bij. Latvijas armijas štāba priekšnieka palīgu, un Kļaviņu, bij. pulka komandieri.“ Citēts no: PSRS iekšlietu tautas komisāra L. Berijas 1940. gada 8. jūnija ziņojums PSRS aizsardzības tautas komisāram S.Timošenko par Latvijas kara ministra ģenerāļa J. Baloža atkāpšanos no amata. LVA PA-200. f., 4.apr. 101.l., 38-39. Okupācijas muzeja gadagrāmata. Atbrīvotāji kā iekarotāji (R: Latvijas okupācijas muzeja biedrība, 2006), 149.

4. Citēts pēc: Roginskis, V. Baltijas Traģēdija. Baltijas valstis un tautas PSRS un nacistiskās Vācijas politikā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti.1. sēj. (R: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000), 52.

5. Roginskis, 54.

6. Andersons, E. Latvijas Vēsture 1920-1940. Ārpolitika, II sēj. (Stokholma: Daugava, 1984), 443 – 444.

7. PSRS Katiņā iznīcināja ne mazāk kā 21 768 Polijas pilsoņus. Dati no: http://www.ipn.gov.pl/portal/en/2/77/Decision_to_commence_investigation_into_Katyn_Massacre.html

8. Stradiņš, J. Kārlis Ulmanis – valstsvīra liktenis un mācības. Grām.: Caune, A.( red.) Kārlim Ulmanim 120 (R: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1998), 22.

9. Ronis, I. Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā (R: Latvijas Vēstures Institūta Apgāds, 1994), 132.

10. Ronis, 142.

11. Ronis, 147.

12. Saskaņā ar „Izziņu par padomju karavīru kaujas sastāvu Baltijā uz 10.05.1940.g.“ Latvijā atradās 22 646 karavīru, ar šādu smago bruņojumu: 98 lielgabali (76 mm un lielāka kalibra), 369 tanki, 57 bruņumašīnas, 187 kaujas lidmašīnas. Okupācijas muzeja gadagrāmata. Atbrīvotāji kā iekarotāji (R: Latvijas okupācijas muzeja biedrība, 2006), 151.

13. Citēts pēc: Avots, V. (sastād.) Ulmaņlaiki: leģendas un fakti (R: Jumava, 2004), 124.

14. Informācija no: Bojārs, J. Starptautiskās publiskās tiesības. 1. sēj. (R: Zvaigzne ABC, 2004), 231 – 233.

15. http://vip.latnet.lv/lpra/lerhis.htm

16. Citēts pēc: Gore, I., Stranga, A. Latvija: neatkarības mijkrēslis. Okupācija (Valmiera: Izglītība, 1992), 243.

17. Citēts pēc: Avots, 136.

18. Citēts pēc: Avots, 155.

19. Citēts pēc: Gore, 250.

20. Citēts pēc: Gore, 251.

21. Citēts pēc: Jundzis, T. Latvijas drošība un aizsardzība (R: Junda, 1995), 40.

22. Citēts pēc: Ronis, 126.

23. Citēts pēc: Avots, 215 – 216.

24. Andersons, E. Latvijas Vēsture 1920-1940, Ārpolitika, II sēj. (Stokholma: Daugava, 1984), 531.

25. Citēts pēc: Avots, 217.

26. Куртуа, С. и др. Черная книга коммунизма. Преступления. Террор. Репрессии (М: Три века истории, 2001).

27. Bērziņš, A. Labie gadi (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1963), 302 - 303.