Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Zēna odiseja no Viļakas Latvijā līdz Blombergai Vācijā

Dēkains pārtraukums ģimnāzista izglītībā (2)

Laikraksts Latvietis Nr. 547, 2019. g. 21. jūnijā
Niks -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pirmais turpinājums. Sākums LL546.

Atpakaļ Rīgā

Pilsēta kļuvusi savādāka; ļaudis uz ielām kļuvuši steidzīgāki, nesmaidīgāki, norūpējušies; uz Brodveja vairs neklenderē foršie, vienaldzīgie čaļi. Armijā iesauc 1926. un 1927. gadā dzimušos jauniešus, un augusta sākumā pasta kastītē atrodu iesaukšanas pavēli (Einberufungsbefehl). Abi ar māti spriežam – kā rīkoties? Slēpties laukos? Bet visi lauku radi dzīvo Latgalē, un to jau ieņēmuši krievi. Slēpties Rīgā pārāk riskanti; ja noķer, draud nāves sods. Pavēlei jāklausa; citas izejas nav. Tā nu es 10. augustā eju uz iesaukšanas komisiju. Pēc ļoti paviršas ārsta izmeklēšanas, man paziņo, ka esmu derīgs karadienestam; esmu ieskaitīts latviešu leģiona 15. divīzijā.

Mūs izmitina Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas ēkā Raiņa bulvārī 8; apmetni atstāt aizliegts. Valda dīvaina, varētu teikt bērnišķīga, bezbēdīga, bezrūpju gaisotne; īsti neapzināmies mūsu stāvokļa nopietnību. Kā jau ieslodzītos, mūs katru dienu apmeklē radinieki, bieži nesot papildu drēbes un ēdamo.

17. augustā pārvietojamies uz preču kuģi Wertha, kurš noenkurots Daugavā, Rīgas pils priekšā. Pievakares, saules apspīdēts, kuģis lēnām sāk kustēties uz Daugavgrīvas pusi. Visi pasažieri sanākuši uz klaja māj krastmalā lielam pulkam pavadītāju, kurā kā ābeles ziedi plivinājās balti mutautiņi, bieži noslaukot asaras.

Spontāni, kā viens, ar asarām acīs, sākam dziedāt Dievs, svētī Latviju, un dziesma saplūst kopējā aizbraucēju un palicēju korī...

Ceļā jūra ir mierīga, un mūs, par laimi, netraucē ne ienaidnieka lidmašīnas, ne zemūdenes. 19. augustā, agri no rīta, iebraucam Dancigas ostā.

Kāpēc mūs pārvieto uz svešu zemi? Vai Latvijā vairs nav drošas vietas, kur zaļos zēnus varētu izdresēt par karavīriem?

Apmulsis Pomerānijā

Visus jauniesauktos sadzen kā aitu baru mežiņā netālu no pilsētas. Par laimi, laiks ir silts, nelīst, un ir teltis, kur pārgulēt. Vakarā, sastājušies ap ugunskuriem, dziedam populārās dziesmas par dzimtenes meiteni ar zilo lakatiņu, par šķiršanos pie Ventas ziedu laikā un Gaujā kaisītiem ziediem, par balto rozi, kas dārzā zied, par mazo pasta balodīti un par divām dūjiņām, kas gaisā skrēja...

Otrā dienā mums atļauj aiziet uz pilsētu. Danciga ir pirmā pilsēta, kuru skatu svešā zemē. Tā ir samērā nedaudz kara postīta. Plati ieplēstām acīm, kā Sprīdītis karaļa valstībā, raugos uz lielo, no sarkanbrūniem ķieģeļiem celto Sv. Marijas katedrāli pilsētas centrā, Neptūna strūklaku Garā tirgus (Langer Markt) ielā un slaidajām Hanzas laika mājām un spīķeriem ar trīsstūrainām ģēvelēm ostmalā.

21. augusta vakarā mūs sasēdina vilcienā un pēc pāris stundām liek izkāpt Liebichau stacijā, kura ir Pomerānijā, apmēram 60 km dienvidos no Dancigas.

Pomerānija ir apgabals pie Baltijas jūras dienvidu krasta. Daba līdzīga Latvijai – lēzeni lauki, pļavas, meži, ezeri un upes. Izkaisītas viensētas, miestiņi un mazas pilsētiņas. Senatnē te dzīvojuši ģermāņi, rietumslāvi, senprūši un venti. Gadsimtu gaitā pār šo zemi ir lūkojuši uzkundzēties teitoņu bruņinieki, poļu un poļu-lietuviešu karaļi, Prūsijas ķēniņš un Vācijas ķeizars. Pēc pirmā pasaules kara Pomerāniju kā pomeranci pāršķēla uz pusēm poļu koridors, atdalīdams Austrumprūsiju no pārejās Vācijas, bet pēc Polijas sakāves 1939. gadā visa Pomerānija tika iekļauta Lielvācijā un poļu iedzīvotāji izdzīti, nokauti jeb ievietoti koncentrācijas nometnēs.

Mūs, jauniesauktos, pārvieto kājām no vienas vietas uz otru, it kā nezinot, ko ar mums īsti darīt. Pārguļam gan šķūņos, gan skolas telpās uz salmiem, gan, reiz – vecās dzirnavās. Var nojaust, ka kādreiz varenā, labi apgādātā vācu armija ir krietni noplicināta: ēdiena piegāde ir neregulāra, ēdiens trūcīgs, un paiet četras nedēļas līdz, beidzot, saņemam uniformas un zābakus ar naglām apkaltām pazolēm. Iztrūkst ķiveres, gāzmaskas, lāpstiņas un citi karavīra piederumi un ieroči.

Esam kā marionetes leļļu teātra lugā, kuras norise ir zināma tikai kādam režisoram. Neziņas migla sāk nedaudz izklīst pēc uniformu saņemšanas.

Noskaidrojas, ka tiek formēts leģiona 15. divīzijas 2. artilērijas pulks. Puišus sadala lielgabalniekos un tos, kas gājuši vidusskolā, sakarniekos – telefonistos un telegrāfistos. Priecājos, ka esmu iedalīts telegrāfistos – tie parasti darbojās pie pulka štāba, frontes aizmugurē, turpretim telefonisti ir bieži artilērijas acis izbīdīti frontes priekšā (Vorgeschobener Beobachter) kādā izcilā apkārtni pārskatāmā vietā (piemēram – baznīcas tornī), lai ziņotu lielgabalniekiem, kur krīt viņu šāvieni. Šādus novērotājus cītīgi lūko saskatīt ienaidnieka snaiperi, un tie ilgi nedzīvo.

Sešas dienas nedēļā notiek ierindas apmācības latviešu instruktoru vadībā. Tās ir būtībā trulas nodarbības, klausot strupām izbļautām pavēlēm: sastāties rindā, griezties pa labi vai pa kreisi, skriet vai soļot kopsolī, lai radītu kaut kādu kopības garu un stulbu, automātisku paklausīšanu pavēlēm.

18. septembra rītā, Sofienvaldes (Sofienwald) stacijā, mūs artilēristus ievieto vilcienā ar preču vagoniem un braucam lielā ātrumā bez apstāšanās caur Šneidemīle (Schneidemühle – poļu Pila) dienvidrietumu virzienā. Otrā rītā izbraucam cauri Drēzdenei un tad, bieži gar Elbas upi, līdz Josefštatei (Josefstadt) Čehijā.

Niks
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com